islāms
Dieva norādītie likumi padevīgo dzīvesveidam:
- Varas un politikas likumi
- Islāma valsts uzbūve
- Kara likumi
- Krimināllikumi
- Citi
- Ekonomikas likumi
- Dzīves gājuma likumi
- Piedzimšana
- Precības vai laulības šķiršana
- Apbedīšana un mantojums
- Svētki un īpašas dienas
- Pārtikas ieguve un patērēšana
- Apģērbs, izskats un saskarsme
- Tīrība un higiēna
- Dažādi
Hidžāba jautājums: apspiešana vai atbrīvošana
The Institute of Islamic Information and Education
Tulkojusi Laila Brence.
„Kāpēc muslimām ir jāapklāj galva?” Šis ir jautājums, kuru uzdod gan muslimi, gan arī ne-muslimi. Daudzām muslimām šis ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.
Atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša – muslimas ievēro Hidžābu (galvas un ķermeņa apklāšanu) tāpēc, ka Dievs ir noteicis viņām to darīt.
„Pravieti! Saki savām sievām un savām meitām un ticīgām sievietēm apvilkt viņu apsegus pāri visam ķermenim. Tas būs labāk, jo viņas būs atpazīstamas (kā brīvas un cienījamas sievietes) un netiks traucētas.” (Kurāns 33:59)
Citi sekundāri iemesli ietver pieticības un atturības prasību attiecībā gan uz vīriešiem, gan arī sievietēm. Tādējādi, abi dzimumi tiks vērtēti pēc viņu intelekta un spējām, nevis pēc izskata un seksualitātes. Kāda irāņu skolniece ir teikusi: „Mēs gribam, lai vīrieši pārtrauc mūs vērtēt kā seksa objektus, kā viņi to vienmēr ir darījuši. Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.”
Muslima, kura apklāj galvu, paziņo sabiedrībai par savu identitāti. Jebkurš, kas viņu redz, zinās, ka viņa ir muslima ar labām morāles īpašībām. Daudzas muslimas, kas sevi apklāj, ir pilnas pašcieņas; viņas labprāt vēlas būt atpazītas kā muslimas. Kā šķīsta, atturīga un tīra sieviete, muslima nevēlas, lai viņas seksualitāte figurētu attiecībās ar vīriešiem. Sieviete, kura sevi apklāj, apslēpj savu seksualitāti, bet ļauj izpausties savai sievišķībai.
Gadsimtiem ilgi, muslimas Hidžāba jautājums ir bijis diskusiju krustpunktā un noteikti tāds paliks arī nākotnē. Daļa Islāma zinātnieku nedomā, ka šis ir diskutējams jautājums, un uzskata, ka sejas aizklāšana ir obligāta. Tomēr vairākums pieturas pie viedokļa, ka tas nav obligāti. Vēl citi pieturas pie vidus pozīcijas, apgalvojot, ka noteikumi ir neskaidri un tādēļ atvērti individuālai izvēlei atkarībā no situācijas. Pravieša sievām bija obligāti jāaizklāj viņu sejas, lai vīrieši nedomātu par viņu seksualitāti, jo viņas bija ‘Ticīgo Mātes’*; tomēr šī prasība neattiecās uz citām sievietēm.
Vārds ‘Hidžābs’ nāk no arābu valodas vārda ‘Hidžāba’, kas nozīmē ‘noslēpt no atklātības vai apslēpt.’ Šodien, Hidžāba konteksts ir muslimas atturīga sevis apklāšana. Rodas jautājums: cik lielā mērā muslimām ir sevi jāapklāj?
„Saki ticīgiem vīriešiem vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām). Tas ir šķīstāk priekš viņiem. Patiesi, Dievs ir Visu-Zinošs par to, ko viņi dara. Un saki ticīgām sievietēm vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām), un neizrādīt savas greznumlietas, kā vien to, kas ir acīm redzams, un apvilkt savus apklājus pār Džujubihinna (t.i., viņu ķermeņiem, kakliem, krūtīm un varbūt iekļaujot seju) un neatklāt viņu greznumlietas, kā vien viņu vīriem, ...” (Kurāns, 24:30-31)
Šie Kurāna panti ietver divus galvenos norādījumus: (1) sieviete nedrīkst rādīt savu skaistumu vai greznumlietas, izņemot to, kas parādās nekontrolējamu faktoru dēļ, piemēram, vējam pūšot viņas drēbēs, un (2) galvas apklājam jābūt apvilktam tā, lai tas apklātu matus, krūtis un seju (pēc viena no viedokļiem).
Islāmā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds muslimiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.
Islāma likumiem ir divi noteicošie avoti: (1) Kurāns, Dieva Vēsts, un (2) Hadīsi jeb pravieša Muhammeda (saas) darītā un teiktā autentiski atstāsti. Viens no pravieša Hadīsiem vēsta:
Aiša (raa) ir teikusi, ka Abu Bakra meita Asma (raa) reiz atnāca pie Dieva vēstneša, ģērbusies plānās, samērā caurspīdīgās drēbēs. Viņš uzrunāja viņu, teikdams: „Ak, Asma! Kad meitene sasniedz savu menstruālo vecumu, ir nepieņemami, ka kaut kas paliek atklāts, izņemot šo un šo.” Viņš norādīja uz seju un plaukstām. (Abū Davūda hadīsu krājuma. (Tulkotāju piezīme: Pats par sevi šīs hadīss ir vāja autentiskuma, bet ir stiprināts ar citiem līdzīgiem hadīsiem.)
Otrā prasība ir vaļīgums, neapspīlētums un brīvums. Apģērbam ir jābūt pietiekoši vaļīgam, lai tas neatklātu sievietes ķermeņa līnijas. Viens no ieteicamajiem veidiem, kā apslēpt ķermeņa kontūras, ir valkāt pāri pār drēbēm virsmēteli. Tomēr ja apģērbs ir pietiekami vaļīgs, tad papildus virsapģērbs nav vajadzīgs.
Trešā prasība ir biezums. Apģērbam ir jābūt tik biezam, lai tas neatklātu ādas krāsu vai ķermeņa kontūras. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis, ka viņa kopienas vēlākajās paaudzēs būšot sievietes, kuras būs apģērbtas, bet kailas, un kurām uz galvas būšot kaut kas, kas līdzināšoties kamieļa kuprim. (No Muslima autentisko hadīsu krājuma.)
Vēl viens noteikums ir vispārējs cienīgs izskats. Apģērbam nav jāpievērš vīriešu uzmanība. Tam nevajag būt spilgtam un uzkrītošam, lai visi ievērotu gan apģērbu, gan sievieti.
Bez šiem, ir arī vēl citi noteikumi:
(1) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņas izskatītos pēc vīriešiem. Ibn Abbas (raa) ir teicis: „Pravietis nolādēja vīriešus, kuri izskatās pēc sievietēm, un sievietes, kuras izskatās pēc vīriešiem.” (Bukhārī hadīsu krājums.)
(Tulkotāju piezīme: Cenšas izskatīties, nevis viņu fiziskais izskats ir nosacīti sievišķīgs vai vīrišķīgs.)
(2) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņu izskats līdzinātos neticīgajiem.
(3) Apģērbam ir jābūt pieklājīgam – ne pārāk lepnam, ne arī pārāk noplīsušam, lai neizpelnītos nedz apkārtējo apbrīnu, nedz arī līdzcietību.
Bieži tiek aizmirsts par to, ka mūsdienu rietumnieciskais ģērbšanās stils ir jaunizgudrojums. Ja mēs pavērojam sieviešu apģērbu tikai septiņdesmit gadus atpakaļ, tad ieraugām ko līdzīgu Hidžābam. Tā laika aktīvās un bieži vien smagu darbu darošās rietumu sievietes netraucēja viņu apģērbs, kurš sastāvēja no garām kleitām un dažādu tipu galvassegām. Muslimas, kuras praktizē Hidžābu, neizjūt to kā nepraktisku kavēkli, kas traucētu viņu aktivitātes jebkurā dzīves jomā.
Hidžābs nav tikai apklājošs apģērbs, bet, kas ir vēl jo svarīgāk, arī uzvedība, manieres, runas un izturēšanās stils publiskās situācijās. Apģērbs ir tikai viena no indivīda izpausmēm.
Muslimu apģērba pamatprasības ir attiecināmas arī uz muslimiem – atšķiras tikai gradācija. Muslimu pieklājības normas prasa, lai viņu ķermenis ir būtu apklāts no nabas līdz ceļgalam visu cilvēku priekšā, izņemot viņu sievas. (Tulkotāju piezīme: Tās ir minimālās prasības, bet normāli sabiedrībā ir sagaidīts aizsedzošāks apģērbs.) Vīriešu apģērbs nedrīkst līdzināties sieviešu apģērbam, nedz arī tas drīkst būt apspīlēts vai provocējošs. Muslimam ir jāģērbjas tā, lai viņš atklātu savu kā muslimu identitāti. Vīrieši nedrīkst nēsāt zeltu vai zīdu, kuri abi ir atļauti tikai sievietēm.
Vīriešu un sieviešu apģērba noteikumi nav domāti kā ierobežojumi, bet gan kā veids, kurā sabiedrība varētu darboties saskaņā ar Islāma dzīves stilu.
* Ticīgo mātes - Īpašs tituls, kas tika dots visām pravieša Muhammeda (saas) sievām.
