


Dieva norādītie likumi padevīgo dzīvesveidam:
Tulkojusi Fātima L.
Man vienmēr ļoti dārga bijusi manas māsīcas meita Šarfa. Tagad viņai ir jau 15 gadu, bet es labi atminos to dienu, kad viņa piedzima. Tā man jo īpaši palikusi atmiņā tādēļ, ka todien es pirmo reizi kļuvu par tanti. Lai slavēts Dievs, kopš tā laika esmu kļuvusi par tanti vēl vairākiem citiem bērniem, tomēr Šarfai starp viņiem visiem pieder īpaša vieta. Man bija tikai 11 gadu, kad viņa piedzima, līdz ar to mūsu gadu starpība ir samērā neliela.
Kad Šarfai bija tikai trīs mēneši, viņas māte (mana māsīca) devās uz ASV. Kad viņu ģimene aizbrauca, es jutos nelaimīga, jo man patiešām pietrūka mazās Šarfas. Mana māsīca apņēmās reizi gadā atgriezties Indijā, lai mūs apciemotu. Katru gadu mēs ar nepacietību gaidām viņu viesošanos. Protams, šīs nepacietības galvenais iemesls ir tas, ka mums viņu pietrūkst, tomēr to veicināja vēl kas cits.
Indijā ir izplatīts uzskats, ka Rietumu pasaulē uzaudzinātie bērni nereti aizmirst savu kultūru un atsvešinās no tās pamatvērtībām. Tas, protams, var šķist dīvaini, tomēr, pārmērīgi daudz skatoties Holivudas filmas, daudzi no mums sāk ticēt, ka Rietumi patiesi ir tādi, kādus tos attēlo filmās. Tādēļ mums šķiet, ka Šarfas ikgadējā viesošanās Indijā palīdzēs viņai nepazaudēt savu kultūru un vērtības.
Kad mana māsīcas meita sasniedza pubertāti, mūsu bažas pieauga vēl vairāk. Visi vēlējās, lai mana māsīca atgrieztos Indijā, un baiļojās, ka Šarfa pieņems Rietumu tipa dzīvesveidu un līdz ar to atsvešināsies no Islāma. Tomēr īstenībā esmu ievērojusi, ka pusaudži šeit, Indijā, bieži vien ir daudz rietumnieciskāki nekā tie muslimu jaunieši, kas uzauguši Rietumos.
Spilgts piemērs tam ir hidžābs. Mēs bieži lietojam šo vārdu, bet daudzi cilvēki Indijā īstenībā nemaz nesaprot šī vārda patieso nozīmi. Vismaz par sevi varu sacīt pilnīgi droši, ka savos pusaudzes gados to nesapratu. Lai gan es biju muslima, par Islāmu es nezināju gandrīz neko. Es zināju, ka muslimai vajag ģērbties tikumīgi un aizklājoties, tomēr man nebija skaidrs, kas tieši no mana ķermeņa ir jāaizklāj un kas var palikt redzams. Es mēdzu ietīt savus matus caurspīdīgā dupatā (Indijas reģionā izplatīts caurspīdīgas šalles variants) un domāju, ka ģērbjos atbilstoši Islāma prasībām. Es turklāt valkāju apģērbus ar īsām piedurknēm, spriežot, ka manas rokas nu nekādi nevarētu šķist pavedinošas! Savām māsām, kas centās mani pārliecināt, lai valkāju apģērbu ar garām piedurknēm, es mēdzu vaicāt: „Kas gan tur slikts, ka tās redzamas?” Vēl citkārt es valkāju diezgan apspīlētas, ciešas drēbes un domāju, ka tas nevar būt nekas slikts, jo, galu galā, mans ķermenis taču bija pilnīgi aizklāts. Starp manām radiniecēm bija tikai dažas, kas patiešām ievēroja Islāma ģērbšanās prasības, tālab mans ģērbšanās stils nešķita sevišķi neatbilstošs Islāmam, un es par to arī īpaši neprātoju. Tas bija pirms es īsti iepazinu Islāmu un aptvēru patiesību.
Es atceros, kā reiz pie mums viesojās mana Amerikas radiniece Šarfa. Viņai tolaik bija tikai 9 gadi, un es valkāju kreklu ar īsām piedurknēm. Citas manas māsīcas uzskatīja manu ģērbšanās stilu par „foršu”, bet Šarfa savus uzskatus izteica pavisam skaidri un nepārprotami: „Kāpēc gan tu valkā šādu kreklu? Tas neatbilst Islāmam!” Es nosarku. Biju gluži apstulbusi un nezināju, ko atbildēt. Tolaik es jau biju sākusi iepazīt Islāmu tuvāk un zināju šo to par hidžābu, tāpēc aptvēru, ka nevaru vienkārši nelikties ne zinis par viņas jautājumu, kā, iespējams, būtu rīkojusies senāk. Man joprojām nebija nedz pietiekami daudz drosmes, nedz spēka, lai sāktu valkāt hidžābu, tomēr es vismaz nomainīju savu kreklu.
Reliģija pēc brīvas izvēles
Šogad, kad Šarfa ieradās pie mums, viņa valkāja hidžābu. Es jutos tik lepna, redzot viņu! Viņa man pastāstīja visu, ko Amerikā bija piedzīvojusi, valkājot hidžābu. „Es esmu vienīgā meitene visā skolā, kas nēsā hidžābu,” viņa skaidroja, rādot savu klases fotogrāfiju. Viņai bija drosme, kādas nebija nedz man, nedz daudzām citām pusaudzēm Indijā.
Kad viņai vaicāja, vai hidžābu valkāt viņai piespieduši vecāki, viņa atbildēja: „Mēs, muslimi, nevaram nevienu piespiest pievērsties Islāmam. Vienīgais, ko mēs varam, ir – darīt citiem zināmu patiesību. Es pati izvēlējos valkāt hidžābu, un neviens mani uz to nav spiedis.”
Un viņai bija pilnīga taisnība. Patiesību var darīt citiem zināmu, nevis to kādam uzspiest. Mēs varam darīt citiem zināmu Islāma vēsti, bet nekad nevaram kādam kaut ko uzspiest. Katrs cilvēks pats nes atbildību par to, ko viņš dara, un neviens mūsu vietā neatbildēs Visvarenajam Dievam.
Citkārt es Šarfai jautāju, ko par hidžābu sacīja viņas draugi. Viņa atbildēja, ka viņas nemuslimu draugi ļoti labi saprot, ka tā ir viņas ticība un īstenībā pat ciena un atbalsta viņas izvēli valkāt hidžābu. Šarfa pastāstīja par notikumu, kas risinājies pagājušajos Halovīna svētkos. „Tā kā todien bija Halovīns, skolā visiem bija kāds kostīms vai maska. Es gāju satikties ar savām draudzenēm, kad piepeši kāds zēns man teica: „Cik interesants kostīms!” Es smējos un pateicu viņam, ka tas nav nekāds kostīms, bet gan ka es tā ģērbjos vienmēr. Nevis es biju samulsusi pēc šī notikuma, bet viņš, un viņš man teica: „Piedod.””
Es lepojos par Šarfas drosmi. Manuprāt, viņa ir patiesi drošsirdīga meitene, un viņai piemīt dziļa pašcieņa. Manai ģimenei viņa pierādīja, ka viņi maldījās, domādami, ka, uzaugusi Amerikā, viņa pieņems Holivudas manieres. Īstenībā Šarfa atklāja, ka viņas vecuma meitenes Indijā bieži šāds dzīvesstils piesaista daudz spēcīgāk nekā viņu.
Atklājums un sastaptie šķēršļi
Es attapos tikai tad, kad es īsti iepazinu Islāmu; tajā pašā brīdī es arī izpratu hidžāba patieso skaistumu. Es centos ģērbties atbilstoši Šariata likumam. Vispirms cilvēki par mani smējās. Vai jūs spējat tam noticēt? Muslimas smējās par Islāma apģērba nosacījumiem! Es dzirdēju šīm līdzīgas piezīmes:
§ „Tu pārspīlē.”
§ „Tu taču esi jauna, un tev vajadzētu ģērbties tāpat, kā ģērbjas citas tava vecuma meitenes.”
§ „Tā tu varēsi ģērbties, kad būsi veca.”
§ „Savām meitām es nekad neatļautu tā ģērbties!”
Viņas sacēla tādu traci par manu hidžābu! Tomēr neraugoties uz to visu, es biju stingri izlēmusi turpināt sekot Šariata likumam, kas lika valkāt hidžābu.
Tagad cilvēki ir pieraduši redzēt mani šādā apģērbā. Viņi ir pārstājuši tiešā un netiešā veidā norādīt, ka neesmu īsti prātīga. Es jūtos tik lepna un laimīga, kad apzinos, ka, valkājot hidžābu, es parādu, ka esmu muslima! Muslima, kas valkā hidžābu, ar šo rīcību vien klusībā sauc uz Islāmu (da’wā), aicinot citus pie patiesības. Viņai pat nav nekas jāsaka, viņa parāda Islāmu dzīvē. Redzot muslimu valkājam hidžābu, cilvēkos mostas ziņkārība un interese, tas mudina viņus uzdot jautājumus un sniedz viņai iespēju iepazīstināt citus ar Islāmu. Viņa neuzbāžas viņiem, spiežot viņus klausīties sevī; tā vietā viņa rada interesi par Islāmu.
Un saki ticīgajām lai viņas novērš lejup skatienus un sargā savu tikumu. Lai nerāda savu skaistumu uz rotas izņemot, kas parādās. Lai velk sev pāri savus apklājus un nerāda savu skaistumu izņemot viņu vīriem, viņu tēviem, viņu vīru tēviem, viņu dēliem, viņu vīru dēliem, viņu brāļiem vai brāļu dēliem, vai viņu māsu dēliem, vai viņu sievietēm, vai verdzenēm, vai kalpiem, kuri ir brīvi no seksuālām vēlmēm, vai bērniem, kuriem nav sajēgas par dzimuma kautrīgumu. Un lai viņas nesit savas pēdas pret zemi lai pievērstu uzmanību viņu slēptajām rotām (uz kājām). Ticīgie, vērsieties jūs visi pie Dieva, lai jūs varētu iegūt svētlaimi.
[And say to the believing women that they cast down their looks and guard their private parts and do not display their ornaments except what appears thereof, and let them wear their head-coverings over their bosoms.] (An-Nur 24:31)
Amatullāha Abdullāh ir ārštata rakstniece, kas dzīvo Čenajā, Indijā. Viņas esejas publicētas Indijā, ASV, Lielbritānijā. Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu angļu literatūrā un pašlaik mācās maģistratūrā. Amatulla regulāri raksta portālā One Ummah un ietilpst IQRA Newspaper redaktoru kolēģijā. Viņa aktīvi darbojas arī organizācijā Islamic Writers Alliance un Muslimu rakstnieku savienībā. Ar viņu var sazināties pa e-pastu amatullah110@yahoo.com.