islāms
Dieva norādītie likumi padevīgo dzīvesveidam:
- Varas un politikas likumi
- Islāma valsts uzbūve
- Kara likumi
- Krimināllikumi
- Citi
- Ekonomikas likumi
- Dzīves gājuma likumi
- Piedzimšana
- Precības vai laulības šķiršana
- Apbedīšana un mantojums
- Svētki un īpašas dienas
- Pārtikas ieguve un patērēšana
- Apģērbs, izskats un saskarsme
- Tīrība un higiēna
- Dažādi
Islāma morāles sistēma
The Institute of Islamic Information and Education
Tulkojusi Laila Brence, www.islams-latviski.blogspot.com
Visžēlīgākā, Žēlojošā Dieva vārdā (Bismilāhir-rahmānir-rahīm)
Islāms ir noteicis universālas pamattiesības cilvēcei kā kopumam, kas ir jāievēro un jāciena jebkuros apstākļos. Šo tiesību realizēšanai, Islāms sniedz ne tikai legālas garantijas, bet arī ļoti efektīvu morālo sistēmu. Tādējādi, Islāmā jebkas, kas veicina indivīda vai sabiedrības labklājību, ir morāli labs, un jebkas, kas kaitē, ir morāli slikts. Islāms tik ļoti akcentē Dieva un līdzcilvēku mīlestību, ka tas brīdina attiecībā uz ieslīgšanu formālismā. Kurānā mēs lasām:
„„Taisnums nav tajā, ka griežat (lūgšanās) savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Dievam un Tiesas dienai, un eņģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi dziļā nabadzībā un slimībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir Dievbijīgi.” (Kurāns 2:177)
Šie panti skaisti ataino taisna un Dievbijīga cilvēka būtību – viņam ir jāievēro noteikumi, bet tajā pašā laikā jāpatur prātā mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem.
Mums tiek doti četri noteikumi:
(1) mūsu ticībai ir jābūt patiesai,
(2) mums ir jābūt gataviem to realizēt labdarībā pret līdzcilvēkiem,
(3) mums ir jābūt labiem sabiedrības locekļiem, kuri atbalsta Islāmisku mērķu kustības un organizācijas, un
(4) mūsu pašu dvēselēm ir jābūt stiprām un nelokāmām jebkuros apstākļos.
Šis ir tas standarts, pēc kura konkrēta uzvedība tiek vērtēta un klasificēta kā laba vai slikta. Šis vērtēšanas standarts ir kā kodols, ap kuru jāvijas visam morālo uzvedību kopumam. Pirms jebkādu morālo likumu uzstādīšanas, Islāms cenšas katra cilvēka sirdī cieši iesakņot pārliecību par to, ka viņa atskaites punkts ir Dievs, Kurš viņu redz vienmēr un visur. Ir iespējams paslēpties no visas pasaules, bet ne no Viņa. Var krāpt un maldināt visus, bet ne Dievu. Ir iespējams izsprukt no jebkura cita tvēriena, bet ne no Dieva.
Tādējādi, uzstādot Dieva labpatikas iegūšanu par cilvēka dzīves mērķi, Islāms sniedz augstāko iespējamo morāles standartu, kas paver bezgalīgas iespējas cilvēces morālajai evolūcijai. Definējot Dievišķo atklāsmi kā primāro zināšanu avotu, Islāms padara morāles standartus stabilus un paliekošus, atstājot saprātīgu nišu jaunievedumiem un adaptācijām, bet ne perversitātei, pārliekām variācijām, relatīvismam vai morāles nepastāvībai un nenoturīgumam. Islāms padara mīlestību uz Dievu un bijību Viņa priekšā par spēku, kas mudina cilvēku paklausīt morāles likumiem bez jebkāda ārēja spiediena. Ticot Dievam un Soda Dienai, cilvēks nopietni, patiesi un no visas sirds un dvēseles pieņem morālas uzvedības likumus.
Islāms noliedz nepatiesu oriģinalitātes un jaunievedumu izjūtu – tas nedz nes jaunus tikumus, nedz arī mēģina noniecināt labi pazīstamu morāles normu svarīgumu. Islāms nedz piedēvē pārlieku svarīgumu kādām morāles normām, nedz arī atstāj citas nepamatoti novārtā. Tas apkopo visus plaši pazīstamos tikumus un, balstoties uz līdzsvara un proporciju izjūtu, nozīmē katram no tiem piemērotu vietu un funkciju vispārējā dzīves shēmā. Islāms paplašina cilvēka individuālās un kolektīvās dzīves apjomu – mājas saistības, uzvedību sabiedrībā un aktivitātes politikas, ekonomikas, likumdošanas, izglītības un sociālajās jomās. Tas aptver cilvēka dzīvi no mājas līdz sabiedrībai, no ēdamistabas līdz kara laukam un pamiera noslēgšanai; burtiski, no šūpuļa līdz kapam. Morāles principi tiek universāli un vispārēji pielietoti visās dzīves sfērās. Islāms dod morāles rokās vadības grožus un pārliecinās, lai sadzīvi regulētu nevis savtīgas vēlmes un nožēlojamas interese, bet gan morāles normas.
Islāms nosaka priekš cilvēka tādu dzīves sistēmu, kura balstās uz visu, kas labs, un kurā nav ļaunā. Tas aicina cilvēkus ne tikai praktizēt morālu uzvedību, bet arī nostiprināt tikumus un atbrīvoties no netikumiem, veicināt labo un izskaust slikto. Islāms vēlas, lai valdītu sirdsapziņas spriedums un lai tikumība netiktu noniecināta kā zemāka par ļauno. Tie, kas atsaucas uz šo Padevību Dievam aicinājumu, pulcējas vienkopus un saņem vārdu ‘muslim/-a.’ Vienīgais mērķis, kas vada šīs vienotās kopienas (Umma – arābu val.) veidošanos, ir tāds, ka tā organizēti cenšas nostiprināt un realizēt labo un apslāpēt un izskaust ļauno.
Turpinājumā sekos īss apskats par Islāma morāles mācības pamatiem - musulmaņa personisko morālo uzvedību un viņa sociālajiem pienākumiem.
• DIEVBIJĪBA
Šo īpašību Kurāns min kā augstāko:
„Patiesi, visgodājamākais no jūsu vidus Dieva priekšā ir tas (ticīgais), kuram ir At-Taqwa [t.i., viņš ir viens no Muttaqūn (Dievbijīgajiem).” (Kurāns 49:13)
Kurāns atkārtoti akcentē tādas morālās vērtības kā pazemību, pieticību, kaismju un vēlmju kontrolēšanu, patiesīgumu, godīgumu, pacietību, nelokāmību un doto solījumu pildīšanu. Kurānā mēs lasām:
„Dievs mīl As-Sobirūn (pacietīgos).” (Kurāns 3:146)
„Un steidzieties uz priekšu pa to ceļu, (kas ved uz) jūsu Kunga doto piedošanu, un uz Paradīzi tik platu kā debesis un zeme, sagatavotu priekš Al-Muttaqūn (dievbijīgajiem). Tie, kas dod labdarībai (Allāh mērķiem) bagātībā un nabadzībā, kas apspiež savas dusmas, un kas piedod citiem; patiesi, Allah mīl Al-Muhsinūn (tos, kas dara labu, (izcilos muslimus)).” (Kurāns 3:133-134)
„Mans dēls! Pildi As-Solāt (lūgšanas), aicini uz Al-Ma’rūf (Islāma monoteismu un visu, kas ir labs) un aizliedz Al-Munkar (t.i., neticēšanu Allah vienotībai, visa veida politeismu un visu kas ir ļauns un slikts), un pacietīgi panes visu, kas ar tevi notiek. Patiesi, šie ir daži svarīgākie baušļi (kurus Allāh ir pavēlējis). Un nenovērs lepnumā seju no cilvēkiem, nedz arī nekaunīgi staigā pa zemes virsu. Patiesi, Allāh nepatīk lepnie un tie, kas lielās. Un esi mērens (neizrādi nekaunību) savā gaitā un pazemini savu balsi. Patiesi, visraupjākā no visām balsīm ir ēzeļu blēšana.” (Kurāns 31:17-19)
Izdarot kopsavilkumu par muslima morālo uzvedību, Pravietis Muhammeds ir teicis: „Mans Uzturētājs ir devis man deviņas pavēles: būt Dievbijīgam gan privātajā dzīvē, gan sabiedrībā; runāt taisni, gan dusmās, gan labpatikā; būt mērenam gan nabadzībā, gan bagātībā; atjaunot draudzību ar tiem, kuri to ar mani lauzuši; dot tam, kurš man atsaka; ka manai klusēšanai jābūt piepildītai ar domām; ka manam skatienam jābūt par pamācību; un ka man jāpavēl tas, kas ir labs un pareizs.”
• SOCIĀLIE PIENĀKUMI
Islāma mācības attiecībā uz sociālajiem pienākumiem balstās uz laipnību un citu cilvēku interešu ievērošanu. Tā kā vispārēja pavēle ievērot laipnību visticamāk tiktu ignorēta konkrētās situācijās, Islāms uzsver īpašas laipnības izpausmes un nosaka dažādu attiecību saistību pienākumus un tiesības. Pieaugošas secības attiecību lokā, mūsu pirmā atbildība ir mūsu tiešā ģimene – vecāki, vīrs vai sieva un bērni; pēc tam – citi radinieki, kaimiņi, draugi un paziņas, bāreņi un atraitnes, kopienas trūcīgie, mūsu muslimu līdzgaitnieki, visa cilvēce un dzīvnieki.
(1) Vecāki
Islāms īpaši uzsver vecāku cienīšanu un rūpēšanos par viņiem, kas ir katra muslima svarīga ticības izpausme.
„Un jūsu Kungs ir nolicis, ka jūs nepielūdzat nevienu citu, kā vien Viņu. Un ka jūs paklausāt savus vecākus un esiet laipni pret viņiem. Ja viens no viņiem vai viņi abi piedzīvo vecumu jūsu dzīves laikā, nesakiet viņiem pat vienu necieņas vārdu, nedz arī kliedziet uz viņiem, bet uzrunājiet viņus ar cieņu. Un esiet viņu priekšā padevīgi un pazemīgi un sakiet: ‘Mans Kungs! Izlej pār viņiem Savu Žēlastību, jo viņi mani audzināja, kad es biju mazs.’” (Kurāns 17:23-24)
(2) Citi radinieki
„Un dodiet radiniekam to, kas viņam pienākas, un Miskīn (trūcīgajam) un ceļavīram. Bet neizšķiediet velti (savu bagātību) tā, kā to dara izšķērdētājs.” (Kurāns 17:26)
(3) Kaimiņi
Pravietis Muhammeds ir teicis: „Tas nav ticīgais, kurš pieēd pilnu vēderu, kamēr viņa blakus esošais kaimiņš cieš no bada” un
„Tas nav ticīgais, kura kaimiņš nav pasargāts no viņa aizvainojošās uzvedības.”
Patiesībā, Kurāns un Sunna nosaka, ka muslimam jābūt morāli atbildīgam ne tikai par saviem vecākiem, radiem un kaimiņiem, bet arī par visu cilvēci, dzīvniekiem, kokiem un augiem. Piemēram: ir aizliegts nogalināt dzīvniekus un putnus izklaides pēc. Līdzīgi, ir aizliegts cirst kokus un lauzt augus, kas nes augļus, ja vien tas netiek darīts spiedošas vajadzības dēļ.
Tādējādi, balstoties uz morāles pamatiezīmēm, Islāms būvē augstāku morāles sistēmu, ar kuras palīdzību cilvēce var sasniegt savu pilnīgāko potenciālu. Islāms šķīsta dvēseli no paštaisna egoisma, tirānijas, izvirtības un disciplīnas trūkuma. Tas rada dievbijīgus cilvēkus, kas ir uzticīgi saviem ideāliem, ievēro pietāti, atturību un disciplīnu un neielaižas kompromisos ar nepatiesību. Tas mudina morālās atbildības jūtas un veicina paškontroles spējas. Islāms rada laipnību, devību, žēlastību, līdzcietību, mieru, patiesu labvēlību, ārkārtīgu godīgumu un patiesīgumu pret visu radību visās situācijās. Tas lolo cēlas īpašības, no kurām var sagaidīt tikai un vienīgi labu.
