islāms
Dažādi temati:
Pierādījumi no Kurāna un Sunnas par mūzikas aizliegumu
Ahmeds Mūsa Džibrīls
Tulkojis Ahmeds.
(..)
Pierādījumi no Kurāna un sunnas
Pirmais pierādījums no Kurāna
"Un no ļaudīm ir tāds, kas pērk tukšvārdības runas, lai novestu no Allāha ceļa bez jebkādām zināšanām un pasmietos par to kā par kādu joku. Tieši tādi pelnīja pazemojošu sodu." 31:6
وَيَتَّخِذَهَا هُزُوًا أُولَئِكَ لَهُمْ عَذَابٌ مُهِينٌ وَمِنَ النَّاسِ مَنْ يَشْتَرِي لَهْوَ الْحَدِيثِ لِيُضِلَّ عَنْ سَبِيلِ اللَّهِ بِغَيْرِ عِلْمٍ
Ibn Abbāss teica, ka "tukšvārdības runas" šajā ājā ("lahu al hadith") ir ļaunums un mūzika.
Mudžāhids teica, ka "tukšvārdības runas" šajā ājā ("lahu al hadith") ir bungas.
Hassans Al-Basrī teica, ka tas ir par mūziku un mūzikas instrumentiem.
As-Sādī teica, ka tas ir ļaunas runas un mūzikas instrumenti.
Abū As-Sahbaa teica, ka viņš jautāja Ibn Masūdam par šo āju. Viņš teica: "Wallāhi (Zvēru pie Allāha) tā ir mūzika." Un viņš zvērēja trīs reizes. (Šis ir teikts gan par Ibn Masūdu, gan Ibn Abbāsu.)
Ibn Umars teica, ka tas nozīmē mūziku.
Ibn Al-Kojjims teica: "Ir pilnīgi pietiekami ar sahabu (Muhammeda skolnieku) un tabiīnu (viņu skolnieku) skaidrojumu, ka "tukšvārdības runas" šajā ājā ("lahu al hadith") ir mūzika.
Ja tu apskatīsies uz sabiedrību un tās attiecībām ar mūziku, tad tu vari redzēt, ka mūzika ir ceļš uz pirmslaulības vai ārpuslaulības sakariem. Tā iedēsta cilvēkos liekulības un politeisma sēklu. Kad cilvēki pievēršas mūzikai, viņi kļūst atkarīgi no tās un tā kļūst par viņu prāta apreibinātāju un alkoholu. Nekas nenovērš muslimu vairāk prom no Kurāna kā tas, ka viņa sirds ir kļuvusi atkarīga no mūzikas.
Allāhs saka tās ājas beigās: "Tieši tādi pelnīja pazemojošu sodu." par tiem, kuri aizvieto Kurānu ar to tukšvārdību.
Otrais pierādījums no Kurāna
"Un musini (Sātan) ar savu balsi tos no viņiem, kurus spēsi, sapulcini pret viņiem savus jātniekus un kājniekus, esi kopā ar viņiem viņu mantā un bērnos un apsoli viņiem. Taču sātana solījumi viņiem ir nekas cits, kā krāpšana." 17:64
وَاسْتَفْزِزْ مَنِ اسْتَطَعْتَ مِنْهُمْ بِصَوْتِكَ وَأَجْلِبْ عَلَيْهِمْ بِخَيْلِكَ وَرَجِلِكَ وَشَارِكْهُمْ فِي الْأَمْوَالِ وَالْأَوْلَادِ وَعِدْهُمْ وَمَا يَعِدُهُمُ الشَّيْطَانُ إِلَّا غُرُورً
Mudžāhids teica: "un viņa balss ir mūzika un ļaunums."
Ibn Kojjims teica: "Jebkurš, kurš runā nepaklausot Allāham vai lietojot mūzikas instrumentus, flautu, aizliegtā veida dafa tamburīnu vai bungas, - tas ir Sātana balss."
Trešais pierādījums no Kurāna
59. Vai tad no šīs runas jūs brīnāties,
60. Smejaties un neraudat
61. Amizējoties (uzjautrinoties)? (53:59-61)
أَفَمِنْ هَذَا الْحَدِيثِ تَعْجَبُونَ وَتَضْحَكُونَ وَلَا تَبْكُونَ وَأَنْتُمْ سَامِدُونَ
Ikrima teica, ka Ibn Abbāss teica, ka "sumūd" (uzjautrinoties) šajā ājā nozīmē mūziku; kad tu saki "usmud lana" tas nozīmē: "Dziedi mums!" Viņš teica, ka pagāni izdzirdot Kurāna recitāciju sāka skaļi dziedāt (lai nedzirdētu Kurānu un ar savu balsi to pārkliegtu), un par to Allāhs nosūtīja šo āju.
Ibn Kasīrs teica savā tafsīrā par šo āju, ka Sufjāns As-Saurī teica, ka viņa tēvs dzirdēja, ka Ibn Abbāss teica: "usmud" nozīmē "Dziedi mums!".
Pierādījumi no sunnas
Pirmais pierādījums no sunnas
Abū Māliks Al-Ašarī ziņoja: „“Es dzirdēju Dieva Vēstnesi sakot: “Būs grupa no maniem ļaudīm, kas atļaus priekš sevis pirmslaulības un ārpuslaulības sakarus, zīdu (vīrietim), apreibinošos līdzekļus un mūzikas instrumentus.”” (Bukhārī 5590)
Šis hadīss rāda, ka mūzika ir harām, divos veidos:
1) Vēstnesis (lai viņam Dieva svētība un miers) pieminēja, ka viņi atļaus, tātad aizliegto (harām) padarīs par atļauto. Ņem vērā, ka visas šajā hadīsā minētās lietas ir harām.
2) Vēstnesis (lai viņam Dieva svētība un miers) minēja mūzikas instruments kopā ar skaidri aizliegtām lietām kā pirmslaulības un ārpuslaulības sakariem un alkoholu. Ja mūzika nebūtu tāpat aizliegta, tā nebūtu pieminēta šo aizliegto lietu virknē.
Pat ja nebūtu cita hadīsa, ar šo būtu pietiekami, lai pierādītu, ka mūzika ir harām.
Ibn Teimijja teica, ka šis hadīss pierāda, ka mūzikas instrumenti ir harām. Viņš arī teica par tiem, kuri klausās vai spēlē mūzikas instrumentus it kā par godu Islāmam: "Un zināms ir tas, ka pirmajos trīs gadsimtos (pēc hidžras) Arābijas pussalā, Sīrijā, Jemenā, Ēģiptē, Marokā, Irākā un Khurasānā nebija neviena no reliģioziem un taisnīgiem pielūdzējiem, kuri sanāktu klausīties mūziku, - vai tā būtu ar plaukstu sišanu, flautu vai (neatļauta veida) dafu. Un kad tas tika darīts pēc pirmajiem trīs gadsimtiem, tad imāmi to ieraugot noraidīja.
Otrais pierādījums no sunnas
Nafia teica, redzēja Ibn Umaru, kad viņi sadzirdēja mūziku. Ibn Umars iebāza pirkstus ausīs un gāja prom no tās vietas līdz jautāja: "Nafia, vai tu dzirdi kaut ko?" Es teicu: "Nē!" Tad viņš izvilka pirkstus no ausīm un teica: "Es biju ar vēstnesi (lai viņam Dieva svētība un miers) un viņš dzirdēja kā šo un darīja kā es tikko darīju. (Abū Dāvūd (4924) Albānī klasificēja kā autentisku.)
Daži uzskata, ka šis hadīss nevar būt pierādījums par mūzikas aizliegumu, jo, ja tā būtu aizliegta, tad vēstnesis Muhammeds (lai viņam Dieva svētība un miers) būtu aizbāžot savas ausis arī Ibn Umaram norādījis tā darīt. Un arī Ibn Umars būtu tā darījis norādot arī Nafia aizbāzt savas ausis.
Atbilde uz šo ir tāda, ka ir starpība starp "samia" (dzirdēt) un "istimaa" (klausīties). "Samia" ir dzirdēt mūziku bez nodoma un vēlmes to dzirdēt. Savukārt "istimaa" ir klausīties mūziku ar nodomu vai iet klausīties to uz vietu, kur tā tiek atskaņota. Savukārt šajā gadījumā Ibn Umars un Dieva vēstnesis (lai viņam Dieva svētība un miers) neklausījās un arī Nafia ne.
Ibn Teimijja teica: "Ja kādam nav nolūka klausīties, tad tas nav harām (to dzirdēt) un tam piekrīt visi Islāma zinātnieki. Tādejādi aizliegums un atalgojums ir bāzēts uz to vai tas ir "samia" (dzirdēt) vai "istimaa" (klausīties). Kāds, kurš ar nolūku klausās (istimaa) Kurānu, saņems par to atalgojumu. Savukārt kāds, kurš tikai dzird, ka blakus ir Kurāna recitācija, bet to neklausās, nesaņems atalgojumu. Tāpat arī ar mūzikas instrumentiem. Dzirdēt to nejauši un bez vēlmes un nemeklējot to, - tas nekaitēs viņam."
Ibn Kudama Al-Makdīsī teica, ka Ibn Umaram nebija nolūka klausīties, jo viņš bija tikai garāmgājējs un vēstnesis gāja prom no tās ielas. Viņš nenāktu atpakaļ, ja neuzzinātu, ka mūzika vairs netiek atskaņota. Tāpat arī neizņemtu savus pirkstus no ausīm.
Tāpēc, tas bija noderīgi, lai Ibn Umars nebāztu pirkstus ausīs un varētu pateikt Dieva vēstnesim (lai viņam Dieva svētība un miers), ka mūzika vairs nav dzirdama.
Trešais pierādījums no sunnas
Dieva vēstnesis gāja kopā ar Abdur-Rahmānu ibn Aufu. Esot starp kokiem viņš pielika viņu (mirušo) dēlu Ibrāhīmu klēpī un sāka raudāt. Abdur-Rahmāns ibn Aufs jautāja: "Dieva vēstnesi, tu raudi (par mirušajiem), kad tu atturi mūs raudāt (par mirušajiem)?" Viņš teica: "Es neatturēju jūs no raudāšanas (par mirušajiem). Es atturu jūs no divu veida ļaunām un grēkpilnām balsīm - sātanisko mūzikas instrumentu un [tukšas] rotaļāšanās skaņas un balss bēdās, kad skrāpē sejas un plēš apkakles, un no sātana zvārgulīša. Bet šī [t.i. raudāšana] ir žēlastība." (Musnad Ibn Abī Šeiba (12124) u.c. Albānī klasificēja kā autentisku.)
Imāmu teiktais par mūziku
1. Imāma Abū Hanīfas mazhabs
Hanafītu mazhabā ir viskritizējošākie un stingrāki izteicieni pret mūziku. Imāma Abū Hanīfas studenti skaidri norādīja mūzikas instrumentus kā aizliegtus un katru, kurš klausās mūziku kā fāsiku, kura liecība nav pieņemama.
Daļa no viņiem teica, ka mūzikas klausīšanās ir fisq (dumpošanās) un kufr (neticība) baudīšana. Viņi izmantoja vājus hadīsus šādas nostādnes pamatošanā.
Viņi arī teica, ka ir jācenšas neklausīties mūziku, ja iet tai garām vai tiek atskaņota blakus.
Abū Jūsufs teica: "Var iebrukt mājā, kurā tiek atskaņota mūzika, bez atļaujas, jo pavēlēt labo un aizliegt ļauno ir fard (obligāti), savukārt, ja mums būtu nepieciešama ienākšanas atļauja, tad mums nebūtu iespējams piepildīt šo obligāto pienākumu.
2. Imāma Mālika mazhabs
Imāmam Mālikam jautāja par tiem, kuri sit bungas un spēlē flautu un tiem, kuri bauda to ejot garām.
Viņš teica, ka tad ir jāpieceļas un jāpamet tā vieta, izņemot, ja indivīds tur atrodas kaut kā ļoti steidzīga dēļ un svarīga un nevar doties prom. Ja indivīds dzird mūziku pa ceļam, tad viņam ir jādodas atpakaļ vai jāpalielina ātrums, lai ātrāk būtu prom no tās vietas ar mūziku.
Imāms Māliks teica, ka mūzika ir tāda lieta, kuru fusūq (dumpinieki pret Dievu) dara.
Ibn Abd-Al-Bar teica, ka Islāma zinātnieki ir vienbalsīgi piekrituši, ka saņemt maksu par raudāšanu par mirušajiem, vai saņemt maksu kā zīlnieks, kurš apgalvo, ka zina neredzamo un nākotni, kā arī mūzikas instrumenti ir kā prostitūtas alga.
3. Imāma Šāfiī mazhabs
Imāma Šāfiī studenti un tie, kuri patiešām pārzina viņa mazhabu, skaidri paziņojuši, ka mūzika un mūzikas instrumenti ir harām (aizliegti) un noliedz, ka viņš jebkad ir sacījis, ka tie ir halal.
"Kifajat al akbar" autors, kurš ir Šāfiī mazhaba Islāma zinātnieks, uzskatīja mūzikas instrumentus par ļaunumu, kurš jāaizliedz tiem, kuri tos ierauga vai sadzird. Viņš teica, ka indivīdam nav attaisnojuma neaizliegt, pat ja kāds zināšanu vai rakstura trūkuma dēļ saka, ka viņam tas nav jādara vai mūzika ir atļauta. Tas tāpēc, ka tie ir neizglītoti sekotāji katram, kurš ierejas. Tādi nekad neseko zināšanu spozmei, bet gan liecas katram vējam.
4. Imāma Ahmeda ibn Hanbala mazhabs
Imāma Ahmeda dēls Abdullāhs iejautājās tēvam par mūziku. Viņa tēvs teica: "Tā audzē liekulību sirdī un man tā nepatīk." Tad viņš teica, ka Imāms Māliks teica, ka tikai fusūq (dumpinieki pret Dievu) klausās vai muzicē.
Ibn Kudama, kurš ir uzskatīts par vienu no svarīgākajiem hanbalītu zinātniekiem, teica: "Mūzikas instrumenti kā ģitāras (tipa), taures, flautas, bungas un tā tālāk ir harām. Kurš tos klausās, tā liecība nav pieņemama." (..)
5. Ibn Teimijja
Viņš teica, ka tas ir skaidri par četriem imāmu mazhabiem, ka tajos visos mūzika ir harām. Un ka Dieva vēstnesis (lai viņam Dieva svētība un miers) teica Bukhārī hadīsā, ka būs tādi, kuri atļaus mūzikas instrumentus un viņi tiks pārvērsti par cūkām un mērkaķiem. Viņš norāda, ka četru imāmu sekotāji strīdas par šo.
Ibn Teimijja teica, ka mūzikas instrumenti ir kā alkohols dvēselei un ka tas kaitē dvēselei pat vairāk kā alkohols.
6. At-Tabarī teica, ka visu valstu Islāma zinātnieki ir piekrituši, ka mūzika ir nīstama un no tās ir jāizvairās. Viņš citēja Abul Farandžu sakām: "Al-Kafal, no mūsu mazhaba, teica: "Tas, kurš klausās mūziku vai danco, - viņa liecība nevar tikt pieņemta, tā kā mēs rādījām, ka tā nav atļauta. Arī saņemt samaksu par to (mūziku) ir harām."
Al-Kāsims teica: "Mūzika ir ļaunums."
Al-Hassans teica, ka, ja cilvēki tevi ielūdz uz kāzām, kurās būs mūzika, tad ielūgums nedrīkst tikt pieņemts.
Islāma zinātnieki par mūzikas instrumentu iznīcināšanu
Ibn Teimijja teica: "Atbilstoši vairums Islāma zinātnieku un mālikītu un hanbalītu mazhabā, ir atļauts iznīcināt mūzikas instrumentus. (..)" Viņš arī teica, ka nav atļauts izgatavot mūzikas instrumentus.
Ibn Šeiba teica, ka reiz kāds vīrs saplēsa otra mūzikas instrumentu. Viņi devās atrisināt pretenzijas pie tiesneša. Tiesnesis lēma, ka mūzikas instrumenta īpašniekam nepienākas nekāda kompensācija, jo mūzikas instrumenti ir harām un tātad tiem nav nekādas vērtības.
Al-Bahavī deva fatvu, pasludinot visus mūzikas instrumentus harām, un ka tie nedrīkst tikt pārdoti izņemot jau nelabojami saplēsti. Tā tie nevar tikt izmantoti mūzikai, bet var tikt pārdoti par to koka vai metāla cenu.
Izņēmums
Tad, kad ir skaidri pierādīts, ka mūzikas instrumenti ir harām, gluži kā iepriekš minētajos pierādījumos, katram, kurš apgalvo, ka kāds mūzikas instruments ir halal, jāpiedāvā pierādījumi šādam apgalvojumam.
Ir izņēmums un tas ir tikai viens, - dafs. Daffs ir vienkāršs vienmembrānas tamburīns, kuram nav ne zvaniņu, ne zvārguļu.
Dieva vēstnesis Muhammeds (lai viņam Dieva svētība un miers) atļāva šo instrumentu izmantot Īdos un kāzās.
Tas ir nepareizi apgalvot, ka ja reiz ir atļauts dafs, tad ir atļautas bungas vai arī citi līdzīgi instrumenti. Viņiem tajā laikā bija bungas, bet Islāmā zinātnieki tās ir uzskaitījuši starp aizliegtajiem. Tāpat dafs ar metāla zvārguļiem malās arī nav atļauts.
Diskusijās par mūziku tiek izmantots slavenais Āišas atstāstītais hadīss. Tajā hadīsā divas jaunas meitenes skandē dzeju izmantojot dafu Īdā, kamēr Dieva vēstnesis bija novērsies būdams aizņemts. Abū Bakrs ienāk iekšā un norāj viņas par mūzikas instrumentu izmantošanu Dieva vēstneša mājā. Dieva vēstnesis (lai viņam Dieva svētība un miers) saka Abū Bakram, lai viņš ļauj viņām to darīt, jo šis ir Īda (svētku) laiks.
Mēs uzzinām no hadīsa, ka Dieva vēstnesis (lai viņam Dieva svētība un miers) dzirdēja dafa sišanu, - tātad tas nav aizliegts. Tātad tas nav harām vīriešiem klausīties to, pat ja ir zināms, ka vīrieši nekad nesita dafu.
Mūzikas atļāvēju pārpratumi
1. Viņi saka, ka visi tie mūziku aizliedzošie hadīsi ir vāji.
Atbilde ir tā, ka tie ir spēcīgi hadīsi. Daļa no šiem hadīsiem ir Sahīh Bukhārī, - otrā autentiskākajā grāmatā pēc Kurāna. Lai gan ir par šo tematu arī vāji hadīsi, mēs jau iepriekš minējām dažus no autentiskajiem.
Pagātnes Islāma zinātnieki bija vienisprātis, ka tie hadīsi ir autentiski, izņemot Abū Hāmid Al-Ghazālī, kurš nebija zināms kā hadīsu zinātnieks, un Ibn Hazmu. Ibn Hazms teica: "Ja es zinātu, ka hadīsi (par mūzikas aizliegumu) ir autentiski, es uzskatītu mūziku par harām, bet mums nav drošu pierādījumu, ka tie ir autentiski."
2. Daži saka, ka mūzika nav harām pati par sevi, bet ir harām, ja tā ir kopā ar tādām aizliegtām lietām kā alkohols vai tamlīdzīgi. Šāds uzskats, ka mūzikai jābūt kopā ar aizliegto, lai tā būtu aizliegta, ir nepareizs. Uz šo mēs varam atbildēt, ka tad jau arī pirmslaulības vai ārpuslaulības sakari ir harām tikai tad, ja tie ir kopā ar alkohola lietošanu. (..) Tādi apgalvojumi ir vienkārši nejēdzīgi.
3. Daži saka, ka Kurāna 31. sūras 6. ājā minētais "tukšvārdības runas" ("lahu alhadith") nav mūzika vai mūzikas instrumenti, jo āja nepasaka to skaidri un tieši.
Atbilde ir tāda, ka Kurāna vārdu nozīmes nav tevis vai manis minēšanai. Kurāns ir skaidrs caur Dieva vēstneša Muhammeda (lai viņa Dieva svētība un miers) skaidrojuma, kā arī tā, kā tā norādījumus dzīvoja Muhammeda skolnieki.
Šāda Kurāna saprašanas metode ir ļoti svarīga, jo īpaši attiecībā uz mūziku un citiem kaitējumiem. Tāpēc, ja sahaba teica: "Kurānā šis nozīmē šo vai šis ir norādījums par šo", tad tas ir "hukm al rafa". Tas nozīmē, ka norādījums, kuru viņi teica, ir kā Dieva vēstneša norādījums, jo viņi neteiktu šādu pavēli vai aizliegumu izņemot, ja saņēmuši šādu skaidrojumu no Dieva vēstneša (lai viņam Dieva svētība un miers).
Allāhs mums ir teicis Kurānā: "Un priekšgājēji ticībā no pirmajiem pārceļotājiem un palīgiem, kā arī tie, kas sekoja viņiem visā labajā – Allāhs apmierināts ar viņiem, un viņi ir apmierināti ar Viņu. Un Viņš sagatavoja viņiem dārzus, zem kuriem tek upes, kuros viņi būs mūžīgi mūžos. Tas ir tas diženais panākums." Ja mēs viņiem, sahabām, nesekojam visā labajā, tad kā gan Allāhs var būt ar mums apmierināts? Mēs varam viņiem sekot tikai ievērojot viņu Islāma skaidrojumu, šajā gadījumā Kurāna. Un kā jau tikai pieminēts, tad šie skaidrojumi ir no Dieva vēstneša (lai viņam Dieva svētība un miers).
Mūzika un mūzikas instrumenti bija sahabu skaidrojums tās ājas vārdiem "lahu al hadith". Ibn Masūds zvērēja trīs reizes, ka tas nozīmē mūziku. Islāma zinātnieki sekoja viņam un piekrita viņa teiktajam.
4. Daži saka, ka autentiskais hadīss, kurā divas meitenes skandē dzeju un izmanto dafu Īdā nozīmē, ka Dieva vēstnesis (lai viņam Dieva svētība un miers) klausījās to un tas nozīmē, ka mūzika ir atļauta.
Atbilde ir tāda, ka abas meitenes bija jaunas, kuras vēl nebija sasniegušas pubertātes vecumu. Arī Āiša bija jauna. Ibn Al-Kojjims norādīja, ka nezina nevienu Āišas izteikumu izņemot, ka viņa ienīda mūziku un skatījās uz to kā sliktu. Patiesi, viņa mācīja savam brāļadēlam Al-Kāssimam ibn Muhammedam naidu pret mūziku, jo viņš bija viņas Islāma students, kurš vēlāk daudzreiz izteicās pret mūziku.
Te arī jāpiebilst, ka tas notikums bija Īdā un tika lietots dafs. Tāpēc tas ir pieļaujams lietot dafu tikai Īdā vai kāzās. Ja kāds vēlas paplašināt atļautos apstākļus, tad lai viņš dod pierādījumus.
5. Daži, kuri ir atkarīgi no mūzikas, saka, ka sahaba un tabiīni klausījās mūziku. Uz to var atbildēt imāma Muslima vārdiem, kad viņš citēja Abd-al-Baru: "Hadīsa ziņojuma ķēde ir Islāma daļa. Bez tās cilvēki teiktu visu ko viņi grib un kad viņi grib."
Tāpēc lai šādi apgalvotāji dod autentiskus pierādījumus saviem apgalvojumiem.
Nobeigums
Nobeigumā mums ir jāatzīst, ka cilvēki, kuri bija kopā ar Dieva vēstnesi (lai viņam Dieva svētība un miers) bija viszinošākie par Islāmu. Blakus viņiem Kurāns tika atklāts, un viņiem kā pirmajiem recitēts. Viņi zināja pareizu un tīru arābu valodu. Mēs neatstājam viņu Islāma zināšanas un izpratni par labu tiem, kuri bija septiņus vai četrpadsmit gadsimtus vēlāk. Tas attiecas arī mūzikas jautājumā.
Lai Allāhs palielina mūsu spēku Viņam paklausīt. Amīn.
