islāms
Dažādi temati:
Islāma skatījums uz talismaniem un amuletiem
Sagatavojis Salmāns Petrovs
Tamīma (تميمة) ir viss, ko cilvēks uzkar kaklā vai uzsien uz rokas vai kājas vai kaut kur citur (uz sienas, durvīm, mašīnā, u.tml.), vai uzkar dzīvniekam, lai pasargātos no kāda nevēlama ļaunuma vai iegūtu kādu gaidāmu labumu. Tie var būt auklas, diegu, gredzena, monētas, kaula, ādas maisiņa, simbolikas vai citās formās. Mūsdienās muslimu zemēs izplatītākie amuleti: khamsa, nazar un t`awīz.
Pie talismaniem un amuletiem neattiecas tas gadījums, kurā attiecīgās nozares speciālisti ir atzinuši par iedarbīgu ar izskaidrojamu un pamatojamu par iedarbības procesu norisi, kura norāda uz to, ka Visaugstākais Allāhs to ir radījis par iemeslu gaidāmajam rezultātam, kā tas ir ar, piemēram, zālēm medicīnā.
Talismanus un amuletus nosauca par tamāim (dsk. tamīma) tāpēc, ka tumsonības laikmeta arābi uzskatīja, ka lietas pilnīgums (tamām) ir sasniedzams tikai ar talismanu un amuletu izmantošanu. Katrs, kurš uzkāra talismani vai amuletu, uzskatīja, ka viņš tiks pasargāts pilnībā tikai ar tiem.
Talismanu un amuletu izmantošanas juridiskais statuss
Talismani un amuleti ir Šarīā aizliegtas lietas un to izmantošana ir viens no daudzdievības veidiem šādu iemeslu dēļ:
1. Vairākos hadīsos talismani un amuleti ir nosaukti par daudzdievības izpausmi (širku). No tiem ir:
Ibn Mas`ūda hadīss no pravieša, miers viņam un Dieva svētība: “Patiesi, vārdošana, talismani un pieburamās zāles ir daudzdievības izpausme.” [Abū Dāvūd (3885) Albānī klasificēja kā autentisku]
`Ukba ibn `Āmir hadīss no pravieša, miers viņam un Dieva svētība: “Tas, kurš uz sevi kaut ko uzkāra, izdarīja daudzdievību.” [Ahmad (17458) Arnāūt un Albānī klasificēja kā autentisku]
2. No arābu vēstures ir zināms, ka viņi mēdza uzkārt talismanus, uzskatot, ka tie ir iemesli, caur kuriem viņi iegūst labumu vai atvaira no sevis ļaunumu, un tā ir viena no daudzdievības izpausmēm.
3. Vairāki talismani un amuleti satur sevī vēršanos pie džiniem un sātaniem pēc palīdzības, un tā ir lielās daudzdievības izpausme, kas anulē cilvēka Islāmu.
Pravieša, miers viņam un Dieva svētība, skatījums uz talismaniem
Pravietis, miers viņam un Dieva svētība, brīdināja savu kopienu no talismaniem un amuletiem pie katras izdevības. Viņa brīdinājumi aizpaudās vairākos veidos:
1. Viņš nosauca talismanus un amuletus par daudzdievības izpausmēm, kā tas tika minēts Ibn Mas`ūda un `Ukbas ibn `Āmira hadīsos.
2. Viņš izdarīja duā pret to cilvēku, kurš uzkar talismanus, sakot: “Lai nedod Allāhs [gaidāmo] pilnību tam, kas uzkāra talismani, un, lai nenomierina to, kas uzkāra gliemežvāciņu!” [Ahmad (17440) Arnāūt un Albānī klasificēja kā labu]
3. Viņš pasludināja nepiederību un atteicās no tā, kurš uzkar talismanu vai amuletu, sakot: “Ak, Ruveifi`a! Varbūt tu ilgi dzīvosi pēc manis, tāpēc pasaki cilvēkiem, ka Muhammads atsakās no tā, kurš sasien savu bārdu, piesien auklu, vai notīrās ar lopu ekskrementiem!” [Abū Dāvūd (36) Albānī klasificēja kā autentisku]
4. Viņš sūtīja savus sūtņus uz cilvēku pulcēšanas vietām, lai pabrīdinātu viņus no talismaniem un amuletiem, kā par to pastāsta Abū Bašīr Al-Ansārī sakot, ka viņš bija ar pravieti vienā no ceļojumiem un viņš sūtīja vienu sūtni, pavēlot: “Lai nepaliek nenorauts neviens talismans vai aukla kamieļu kaklos!” [Bukhārī (3005) un Muslim (5671)]
5. `Imrāna ibn Huseina hadīsā tiek pastāstīts, ka viņš, miers viņam un Dieva svētība, stingri norāja to cilvēku, kurš nēsāja talismani, par to, ka pravietis ieraudzīja vīrietim uz augšdelma vara gredzenu un teica: “Bēda tev! Kas tas tāds?” Viņš atbildēja: “[Tas ir aizsardzība] no vājuma!” Tad pravietis sacīja: “Tas tev nepiedod neko, izņemot vājumu! Izmet to prom, un ja tu nomirtu ar to, nekad neredzētu veiksi (netiktu paradīzē – tulk.)!” [Ahmad (20014) u.c. Arnāūt un Albānī klasificēja kā vāju, Ibn Habbān un Al-Hākim klasificēja kā autentisku un Būsīrī klasificēja kā labu.]
6. Viņš atteicās pieņemt uzticības zvērestu no tā, kurš uzkāra talismanu, kamēr viņš to nenoņems, neskatoties uz to, ka Dieva vēstnesis ļoti centās, lai cilvēki pieņemtu Islāmu. `Ukba ibn `Āmir pastāsta, ka pie pravieša, miers viņam un Dieva svētība, pienāca cilvēku grupa, un viņš pieņēma uzticības zvērestu no deviņiem, un atteicās pieņemt no viena. [Cilvēki viņam] teica: “Ak, pravieti! Tu pieņēmi zvērestu no deviņiem, bet atstāji šo,” uz ko viņš atbildēja: “Uz viņa ir talismans,” tad iebāza roku un norāva to, sakot: “Tas, kurš uz sevi kaut ko uzkāra, izdarīja daudzdievību.” [Ahmad (17458) Arnāūt un Albānī klasificēja kā autentisku]
Kāpēc talismani un amuleti ir klasificēti kā daudzdievības izpausme?
Visaugstākā Allāha radītā pasaulē ir divas pasaules: atklātā un apslēptā. Par atklāto pasauli liecina mūsu maņu orgāni vai zinātniski apstiprināti fakti. Tas, ko nevar pierādīt, bet var tikai pieņemt kā teoriju, attiecas pie apslēptās pasaules, kura cilvēkam nav zināma, un tāpēc cilvēks nedrīkst izteikt apgalvojumus par lietām, kuras ir saistītas ar šo pasauli. Tas tāpēc, ka apgalvojums jāpamato ar pieņemamu pierādījumu, par kuru var kalpot maņu orgānu uztvere vai attiecīgā zinātnē apstiprināts neapstrīdams fakts. Vienīgais ceļš, caur kuru apslēptās pasaules lietas var kļūt zināmas, ir autentiska atklāsme. Tie cilvēki, kuri uzsien un nēsā talismanus un amuletus, ir pārliecināti vienā no divām lietām, abas no kurām ir no apslēptās pasaules: vai nu viņi ir pārliecināti, ka talismans pats par sevi pasargā, un palīdzība nāk tieši no viņa, vai nu viņi ir pārliecināti, ka Allāhs pataisīja šo talismani par iemeslu, caur kuru Pats Allāhs pasargā tā nēsātāju. Cēloņsakarību starp talismani un Allāha palīdzību nav iespējams pierādīt, nerunājot jau par to, ka nav iespējams pierādīt, ka talismans pats ir palīdzības avots. Redzot to, ka autentiska atklāsme klusē par jebkādu cēloņsakarību starp palīdzību un talismaniem, jāsecina, ka iespēju pierādīt šo cēloņsakarību nav, un tās ir tikai māņticība un iedomas. Iemeslu un to cēloņsakarību radītājs ir Visaugstākais Allāhs, tāpēc tas, kurš bez pamatojumiem apgalvo šādu cēloņsakarību pastāvēšanu, netieši piedēvē sev Visaugstākā Allāha ekskluzīvu īpašību.
Talismanu lietošana var izpausties gan kā mazā daudzdievība, gan kā lielā daudzdievība
Mazā daudzdievība izpaužas uzskatos par to, ka Visaugstākais Allāhs palīdz viņam caur to. Tas ir tāpēc, ka šādi cilvēks pats iedomājas viņaprāt eksistējošo cēloņsakarību tur, kur tās nav. Izejot no tā, ka cēloņsakarību radītājs ir Allāhs, šādi cilvēks netieši piedēvē sev Viņa ekskluzīvu īpašību, bieži vien to neapzinoties.
Lielā daudzdievība izpaužas cilvēka pārliecībā tajā, ka viņš ir uzzinājis vai izdomājis cēloņsakarību, par kuru atklāsme noklusē. Šādi viņš pretendē uz apslēptām zināšanām, kuras nav zināmas nevienam, izņemot Visaugstāko Allāhu. Lielā daudzdievība izpaužas arī pārliecībā tajā, ka talismans pats ir palīdzības un labumu avots, jo šādi cilvēks piedēvē labuma došanu un palīdzības sniegšanu, Visaugstākā Allāha ekskluzīvu atribūtu radībai. Visbiežāk tas izpaužas cilvēka uzskatos par to, ka šie talismani atraida ļauno aci.
Islāma skatījums uz talismaniem ar Kurāna zīmēm un lūgšanām no sunnas (pazīstami kā t`awīz)
Vārds t`awīz (تعويذ) ir atvasināts no saknes `ain, alif un zā (ع ا ذ), kuras nozīme ir meklēt vai prasīt patvērumu pie kāda no kaut kāda ļaunuma. T`awīz burtiski nozīmē prasīt Visaugstāko Allāhu patvert kādu no kaut kāda ļaunuma, vai arī darīt iemeslus, caur kuriem šī palīdzība un drošība nonāks pie vajadzīga cilvēka. Šādi rīkojies pravietis, miers viņam un Dieva svētība, kad lūdza patvērumu priekš Al-Hasana un Al-Huseina no dēmoniem, kaitētājiem un ļaunās acs. Muslimu pasaulē ir izplatījies jauns šī termina pielietojums un par t`awīz sāka saukt Kurāna zīmes vai lūgšanas, kuras muslims uzkar sev virsū cerot, ka Visaugstākais Allāhs caur to pasargās viņu no ļaunuma.
Šajā jautājumā zinātnieku domas dalījās un viņi ir izteikuši divus viedokļus:
Pirmais: pilnīgs aizliegums uzkārt Kurāna zīmes vai lūgšanas. Šo viedokli izteica tādi līdzgaitnieki kā Abdullāh ibn Mas`ūd, Abdullāh Ibn Abbās, Huzeifa, `Ukba ibn `Āmir, kā arī Ahmad ibn Hanbal vienā no viedokļiem.
Otrais: tas ir atļauts. Šo viedokli izteica Āiša, Abdullāh ibn `Āmir ibn Al-`Ās, Saīd ibn Musejjib, Imām Mālik un Ahmad ibn Hanbal vienā no viedokļiem.
Un pareizākais no šiem diviem viedokļiem ir pirmais šādu iemeslu dēļ:
1. Vispārināti aizliegumi uzkārt jebko bez paskaidrojošām konkretizācijām.
2. Visas Šarīā atrodamās lūgšanas ir minētas recitēšanas jeb izrunāšanas formā, nevis rakstīšanas un uzkaršanas formā. Tāpēc tās arī tika nosauktas par azkār (أذكار) jeb izrunājamie pieminēšanas veidi.
3. Nav nekā autentiska no pravieša, miers viņam un Dieva svētība, ne vārdu, ne darbu, ne piekrišanas formā, kur būtu pastāstīts par atļauju uzkārt talismanus ar Kurāna zīmēm. Tieši otrādi – ir autentiski hadīsi par to, ka viņš norādīja savai kopienai lasīt azkār saistībā ar kaut ko un bez saistības. Tāpat, no autentiskā hadīsa ir zināms, ka viņš lūdza par Al-Hasanu un Al-Huseinu sakot: “Es meklēju jums patvērumu ar pilnīgiem Allāha vārdiem no katra šaitāna, kaitētāja un ļaunās acs.” [Tirmizī (2060) u.c. Tirmizī un Albānī klasificēja kā autentisku] Un, ja šāda veida talismani būtu atzīti Šarīā, viņš vismaz vienreiz uzkārtu tos uz kādu, vai iemācītu līdzgaitniekiem tā darīt. Tāpat, cilvēks, kurš uzkar uz sevi t`awīz atstāj pravieša, miers viņam un Dieva svētība, sunnu izrunāt t`awīz.
4. Šarīa aicina slēgt visus ceļus, kuri noved pie daudzdievības, un ja mēs atļautu uzkārt talismanus un amuletus ar Kurānu, muslimu valstīs izplatītos talismani ar Kurānu un ar citām lietām, un daudzdievību saturoši talismani nebūtu atšķirami no talismaniem ar Kurānu.
5. Visaugstākais Allāhs ir nosūtījis divas pēdējās Kurāna sūras, kuras sākas ar t`awīz. Šī iemesla dēļ šīs divas sūras nosauca par al-mu`auuizatain (المعوذتان) jeb divas, ar kurām meklē vai prasa patvērumu. Abas sūras sākas ar vārdiem kuļ (قل) jeb saki, un tas ir tiešs norādījums uz to, ka Visaugstākais Allāhs pavēla mums izrunāt t`awīz, nevis uzkārt to sev virsū.
6. T`awīz ir kalpošana Allāham, viena no muslimu reliģiskām praksēm. Saskaņā ar zināmu Šarīas likumu, jebkura reliģiska prakse, kuru Visaugstākais Allāhs nav ieviesis reliģijā, ir neleģitīma un nav atļauta, kamēr tā netiks pavēlēta. Tāpēc t`awīz drīkst darīt tikai tā, kā tas ir noteikts Šarīā, kā to parādīja pravietis, miers viņam un Dieva svētība, sunnā. Uz šo likumu norāda Visaugstākā Allāha vārdi:
Vai tad viņiem ir kādi līdzdalībnieki, kuri atļāva priekš viņiem reliģijā to, ko nav atļāvis Allāhs? [42:21]
7. Lietās, kurās nav tieša norādījuma atklāsmes tekstos, kāda līdzgaitnieka viedoklis var kalpot kā arguments tikai tad, ja cits līdzgaitnieks neoponē viņu ar savu viedokli. Tāpēc tajā, ka `Amr ibn Al-`Ās uzkāra uz saviem bērniem Kurāna zīmes, nav argumenta, jo to aizliedza citi daudz zinošāki par viņu līdzgaitnieki Abdullāh ibn Mas`ūd un Abdullāh Ibn Abbās. Un nav iespējams argumentēt ar `Amra rīcību par labu atļaujamībai, jo tik pat labi var argumentēt par labu aizliegumam ar Abdullāh ibn Mas`ūd un Abdullāh Ibn Abbās viedokli. Tāpēc atmetot abus līdzgaitnieku viedokļus, šī veida t`awīz paliek uz sava pirmatnēja juridiska statusa jeb statusa pēc noklusējuma – neleģitīma rituālā prakse.
8. Daži cilvēki domā, ka šīs t`awīz ir atļauts, jo viņi neuzskata, ka Kurāna zīmes pasargā no ļaunuma vai nes labumu pašas par sevi, to visu dara Visaugstākais Allāhs, bet zīmes ir tikai iemesli, caur kuriem Viņš to dara. Taču tas varētu būt pieņemams tikai tad, ja tas būtu vienīgais, par ko šāds t`awīz tiktu kritizēts. Bet tas tā nav un šāds t`awīz ir neleģitīms arī vairāku citu iemeslu dēļ, tāpēc jautājumā par viņa likumiskumu pārliecība par to, ka tas ir tikai iemesls, bet palīgs ir Allāhs, nespēlē lielu lomu. Šajā t`awīz ir diezgan liela līdzība ar Šarīas t`awīz, kuras dēļ ļoti daudzi cilvēki atšķirību nemaz nesaskata, un tāpēc runāt par mazu daudzdievību šeit ir problemātiski, it īpaši, ja to ir praktizējis līdzgaitnieks. Bet tas nenozīmē, ka to nevar atzīt par neleģitīmu Šarīā.
Un pamatojoties uz tā, nav atļauts uzkārt nekādus talismanus, pat ja to pārdevēji apgalvo, ka tajos ir tikai Kurāna zīmes, jo to uzzināt var tikai tad, ja talismanu atsien un paskatās. Un kā tas ir labi zināms, bieži vien klāt Kurāna zīmēm ir pierakstītas pie džiniem vērstas lūgšanas vai zīmes ir aptraipītas ar kādu netīru vielu kā urīns vai mēnešreižu asinis, kas tiek darīts, lai pazemotu Islāmu un liktu džiniem darīt to, kas no viņiem tiek prasīts.
