islāms
Aicināšana uz Dieva reliģiju:
- Par Davā - saukšanu uz Dieva norādītajiem uzskatiem un dzīvesveidu
- Pareizās davā metodes un manieres
Panākumi, saucot citus pie Islāma
Šeikhs Salmāns al-Audā
Tulkojusi Fātima L..
Ja vēsturē papētām dažādu propagandas pūliņu panākumus un neveiksmes, redzam, ka panākumiem ir divi galvenie iemesli. Pirmais no veiksmes cēloņiem ir to ideju patiesums, kuras tiek sludinātas. Jo patiesākas tās ir, jo lielākā saskaņā tās būs gan ar jūtām, gan prātu, un cilvēkiem būs vieglāk tās pieņemt.
Korānā mēs lasām, kā vairāki džini dzirdēja Pravieti (lai miers ar viņu) deklamējam Korānu un teica: ”Patiesi mēs esam dzirdējuši brīnišķīgus vārdus! Tie vada uz taisnīgumu, un mēs tiem ticam. Nevienu līdzinieku savam Kungam mēs vairs nepiedēvēsim.” [Sūra al-Džinn: 1-2].
Tātad viņi jutās iedvesmoti bez kavēšanās aicināt savus ļaudis pie patiesības un brīdināt tos. Dievs saka: ”Lūk, Mēs pievērsāmies džinu pulciņam, (uzmanīgi) klausāmies Korānu. Kad (lasīšana) bija pabeigta, tie atgriezās pie saviem ļaudīm, lai tos brīdinātu. Tie teica :”Ak, mūsu biedri! Mēs dzirdējām lasījumu no Grāmatas, kura atklāta pēc Mozus grāmatas un kura apstiprina to, kas sūtīts pirms tās. Tā vada pie patiesības un Taisnā Ceļa. Ak, mūsu biedri! Atsaucieties Dieva vēstij un ticiet Viņam! Dievs piedos jums jūsu grēkus un pasargās no mokām Tiesas Dienā”.” [ Sūra al-Ahkāf : 29-31].
Dažās nemusulmaņu sabiedrībās sastopams apsveicams taisnīgums, cieņa pret cilvēka tiesībām, tātad principi, kas norādīti Dievišķajā Likumā (Divine Law). Šī iemesla dēļ Dievs dāvā šīm sabiedrībām stabilitāti, spēku un ilgu pastāvēšanu, kamēr vien tās stingri turas pie šiem principiem. Vēsture to skaidri apliecina.
Otrs cēlonis kādu ideju veiksmīgai izplatīšanai ir paša izplatītāja ticība tam, ko viņš sludina. Droša pārliecība, ka tas, ko viņš sludina, ir pareizi, padara viņu par paraugu citiem gan vārdos, gan darbos, un tādējādi viņš ir spējīgs citus vadīt.
Dievs saka: ”Un Mēs apstiprinājām viņiem vadoņus no viņu pašu vidus un vadījām tos, kamēr vien tie saglabāja neatlaidību, pacietību un drošu paļāvību uz Mūsu zīmēm.” [Sūra al-Sadžda: 24].
Šajā pantā ir četri atslēgas vārdi un frāzes: ”vadoņi”, ”vadījām”, ”pacietība” un ”droša paļāvība”.
Lai cilvēks varētu būt godīgs un patiess savā aicinājumā un būt īstens vadonis citiem, viņam neapšaubāmi jābūt pacietīgam. Viņam jāspēj bez mazākās vilcināšanās vai stomīšanās saglabāt savu ticību tad, kad tam jāsastopas ar ļaudīm, kas nicina to, kam viņš tic; šim cilvēkam ir jābūt pilnīgai, absolūtai pārliecībai, ko neapēno ne mazākā šaubu ēna.
Dievs saka: ”Un neticīgie teica vēstnešiem, kas pie viņiem bija sūtīti: ”Varat būt pārliecināti, ka vai nu mēs jūs padzīsim no mūsu zemes, vai arī jums nāksies atgriezties pie mūsu reliģijas.” Bet viņu Kungs saviem vēstnešiem iedvesa (šos vārdus): ”Patiesi, mēs pazudināsim ļauna darītājus.” [Sūra Ibrāhīm: 13].
Dievs saka arī: ”Vadoņi, augstprātīgie no viņa tautas, sacīja: ”Ak Šu’eib, mēs noteikti padzīsim tevi no mūsu pilsētas, un tāpat arī tos, kuri tev tic; lai no tā paglābtos, jums jāatgriežas pie mūsu reliģijas un pārliecības.” Viņš atbildēja: ”Ak tā! Vai tad mums tas būtu jādara pat tad, ja mums riebjas jūsu ceļi un mēs tos nicinām? Tas patiešām būtu liels grēks pret Dievu, ja mēs atgrieztos pie jūsu ceļiem pēc tam, kad Viņš mūs no tiem izglābis. Nē, mēs neatgriezīsimies, ja vien tā nebūs Dieva, mūsu Kunga, griba. Mūsu Kunga zināšana aptver visas lietas, un uz Viņu mēs paļaujamies. Kungs! Izšķir šo lietu starp mums un mūsu ļaudīm, jo Tu esi labākais no lēmējiem.” [Sūra al-A’rāf: 88-89].
Mūsu pārliecības noteiktība var būt sajūtama no tā, ko mēs sakām, vai runājam bez stomīšanās un vilcināšanās, bez bailēm no tā, ko citi varētu sacīt. Mums ir jārunā skaidri un nepārprotami un jāapliecina, ka Islāms patiešām ir Dieva reliģija un ka Dievs nepieņems no mums citu ticību, jo patiesi Dievs saka: ”Ja kāds meklē sev citu reliģiju nekā Islāms, tad šī reliģija no viņa nekad netaps pieņemta, un pēcnāves dzīvē viņš būs zaudētājs.”
Mums jāsludina viņiem pilnīgi atklāti, ka mēs neticam tiem maldiem, kuros ir viņi, un ka mums nepatīk viņu ticības uzskati, kamēr viņi netic patiesībai.
Sava pārliecība mums jāparāda ar saviem darbiem, savu rīcību un savu dzīvesveidu. Tie, kuri savā sirdī nes patieso reliģiju un kuri paļaujas uz to, kas viņiem ir, neilgojas pēc druskām no citu galda.
Līdzšinējā pieredze liecina, ka jauns musulmaņu vīrietis vai sieviete, kas, dzīvodami starp nemusulmaņiem, stingri turas pie Islāma, Islāma izplatīšanā dod daudz lielāku ieguldījumu nekā dučiem sludinātāju un lektoru, kuri aicina cilvēkus pie Islāma ar savām mēlēm un tajā pašā laikā novērš no tā ar saviem darbiem.
Kādā ASV pilsētā mēs sastapām universitātes profesoru, kurš pirms septiņiem gadiem bija pieņēmis Islāmu. Visi musulmaņi, kas viņu pazina, runāja ar dziļu cieņu par viņu, viņa raksturu un viņa centieniem cilvēkus pievērst Islāmam.
Mēs vaicājām viņam, kas viņu pamudināja pieņemt Islāmu. Mums bija ļoti patīkami dzirdēt, ka viņa atbilde apstiprināja to, ko mēs jau gadiem ilgi bijām teikuši saucējiem uz Islāmu – ir ārkārtīgi svarīgi, dzīvojot starp nemusulmaņiem, parādīt, cik ļoti lepojamies ar savu ticību. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam viņu dēļ ielaisties kādos kompromisos attiecībā uz mūsu reliģiju un tās īstenošanu. Mūsu rīcībai un dzīvesveidam vajadzētu vēstīt šiem cilvēkiem to, cik vērtīgs ir Islāms, un likt viņiem domāt un reflektēt par to.
Šis cilvēks bija zaudējis ticību kristietībai un sācis neatlaidīgus patiesības meklējumus. Viņš izpētīja daudzas reliģijas, bet neviena viņam nespēja parādīt sevi kā patiesību. Tobrīd viņam nešķita, ka vajadzētu iepazīties ar Islāmu; viņš bija to izslēdzis jau pašā sākumā tā negatīvā iespaida dēļ, ko viņš bija guvis no Rietumu plašsaziņas līdzekļiem un pašiem musulmaņiem.
Kādu dienu viņš ievēroja jaunu sievieti, kura studēja universitātē. Viņa nēsāja piedienīgu, Islāmam atbilstošu apģērbu, ar ko viņa itin kā klusi izaicināja to puskailumu un vaļīgos tikumus, kas bija visapkārt. Profesors apvaicājās, kādēļ viņa ir šādi ģērbusies, uz ko sieviete atbildēja, ka ir musulmane un ka Islāms liek sievietēm ģērbties tikumīgi, neizstādot savu ķermeni vīriešu miesaskārīgajiem, netiklajiem acu skatieniem.
Profesors mums stāstīja: ”Pirms tam man šķita, ka Islāms ir reliģija, kas ierobežo un pazemo sievietes. Bet šeit es redzēju sievieti, kura lepojās ar to, ka viņai bija iespējams saglabāt tādu ārējo izskatu, kas ļāva viņai atšķirties no tiem, kas bija viņai visapkārt un kuru vidū viņa dzīvoja. Tātad tas viss, ko biju dzirdējis par Islāmu un sievietes stāvokli tajā, bija aplami.”
Šis notikums bija licis viņam domāt par Islāmu un iekustinājis procesu, kas noveda viņu pie Islāma.
Pat tie musulmaņi, kas ne tuvu nav pilnīgi Islāma praktizēšanā, pateicoties tiem Islāma nestajiem tikumiem, kas viņiem piemīt, iespaido citus pozitīvi, veicinot viņu virzīšanos pretī Islāmam. Ir interesanta anekdote par kādu Kanādā dzīvojošu arābieti, kas nebija praktizējoša musulmane. Viņa iepazinās ar kādu kanādieti, nemusulmani, kurš viņu bildināja. Viņa atteicās, jo viņš nebija musulmanis. Tad nu viņš vēlējās uzzināt ko vairāk par Islāmu; viņa šo to pastāstīja un to tā arī atstāja, bet viņš turpināja interesēties par Islāmu, apmeklēja vairākus Islāma centrus Kanādā, aizrautīgi lasīja par Islāmu, līdz viņa sirdi pildīja pārliecība, ka Islāms ir patiesība. Šī jaunā pārliecība izpaudās arī viņa ārienē un uzvedībā – viņš sāka audzēt bārdu un konsekventi lūgt Dievu kopīgi ar citiem mošejā.
Tad viņš atkal lūdza savu draudzeni precēties ar viņu un atkal saņēma atteikumu ar vārdiem: ”Tu esi kļuvis par ekstrēmistu.” Tomēr šoreiz viņš sievietes sacītajam nepiegrieza nekādu vērību.
Kādēļ gan mums būtu jākaunas no sava Islāmiskā dzīvesveida, kas ir brīvs no jebkāda defekta? Kādēļ gan mums būtu jājūtas sakautiem un jātic, ka citi ir labāki par mums?
Zaudēt kauju nav tik slikti, kā varētu šķist, jo kādu dienu zaudējumam var sekot uzvara. Tomēr, ja sakāves izjūta pārņem sirdi, tas iznīcina jebkuru cerību uz triumfu. Visļaunākā no sakāvēm ir garīga sakāve.
