islāms
Aicināšana uz Dieva reliģiju:
- Par Davā - saukšanu uz Dieva norādītajiem uzskatiem un dzīvesveidu
- Pareizās davā metodes un manieres
Dieva norādītā Islāma sludināšanas metodoloģija
Ahmad Ansāri
Tulkojis Ahmeds.
Da`wa (Islāma sludināšana, Saukšana uz Islāmu), kā mēs zinām, ir katra muslima un muslimas obligāts pienākums. Svētajā Kurānā mums saka, ka Da`wa ir Dieva visvairāk mīlētā muslima rīcība. To veica pravieši (AS), Dieva izvēlētie kalpi, kuri pūlējās, lai sniegtu, nodotu tālāk, piedāvātu Dieva vēstījumu par spīti ciešanām un grūtībām. To darot, viņi tika pazemoti un apvainoti. Bet viņi bija pacietīgi un nesatricināmi. Visur, kur viņi sastapās ar naidīgu attieksmi, viņi ievēroja Dieva norādīto metodoloģiju viņu Da`wa pūlēs un atvairīja ļaunumu labākajā veidā. Viņi patiesi rādīja augstāko ētiku.
Da`wa ir arī pravieša Muhameda (SAW) Sunna (prakse). Dievs viņu atzina kā Dā'ī Ila-Allah ("Dā'ī" jeb "Dā'iā” nozīmē „tas, kurš sauc ļaudis pie Dieva”, tas kurš veic Da`wa).
"Pravieti Muhammed. Patiesi, mēs sūtījām tevi kā liecinieku un kā iepriecinātāju un brīdinātāju. Un kā aicinātāju pie Dieva pēc Viņa gribas, un kā gaismekli, kas izstaro gaismu.” (Kurāns 33:45-46)
Viņš (SAW) darbojās grūtākajos apstākļos un savos Da`wa centienos rādīja savas personības ētisko izcilību praksē. Viņš darīja visu iespējamo, lai nodotu Dieva vēstījumu par spīti Mekas iedzīvotāju naidīgajai attieksmei... Viņš tik un tā palika nelokāms, pacietīgs un pārliecināts par Dieva palīdzību un uzvaru. Viņš savā piemērā rādīja Islāmisko, Dieva norādīto, Islāma sludināšanas metodi.
Veikt Da`wa ir katra muslima un muslimas individuālais pienākums. Dievs pavēlēja ticīgajiem darīt ko tie spēj, lai izplatītu Dieva vēsti. Viņš radīja muslimu Ummu (kopienu), gan indivīdus, gan grupas, atbildīgas par šo cēlo mērķi.
„Jūs esat labākā kopiena izcelta cilvēcei, jūs pavēlat labo un aizliedzat nosodāmo, un jūs ticat Dievam .” (Kurāns 3:110)
„Un lai starp jums būtu tāda grupa, kura aicina uz visu labo, pavēl labo, un aizliedz nosodāmo. Un tie it tie, kuri ir veiksmīgi.” (Kurāns 3:104)
Abu Saīds Al-Khudhri ziņoja Pravieša (Lai viņam Dieva svētība un miers) teikto: "Katrs no jums, kurš pamana ko ļaunu, lai izlabo to ar savu roku. Un ja viņš ir nespējīgs to darīt, tad viņam tas jāaizliedz ar savu mēli. Un ja viņš ir nespējīgs uz to, tad viņam vajag vismaz to nosodīt savā sirdī, un tas ir zemākā ticības pakāpe." (Sohīh Muslim)
Kamēr Kurāna teksts runā par šī muslimu kopienas indivīdu un grupu pienākuma svarīgumu, tikmēr mums jāatzīmē, ka Da`wa nodrošina unikālu ceļu, lai atvērtu komunikācijas kanālus ar citām kopienām, lai informētu tās par Islāmu, - cilvēka cieņas un goda Reliģiju. Caur Da`wa saucējs uz Islāmu var atbrīvot citus no pārpratumiem un sagrozījumiem par šo skaisto Reliģiju un izplatīt miera, taisnīgumu un godīguma vēsti.
Tā kā Kurāns ir pasludinājis Da`wa par personisko atbildību, tad rodas jautājums, kādam jābūt pareizajam Da`wa veikšanas veidam un kāda metodoloģija un uzvedība būtu noderīgas un virzītas uz rezultātiem.
Kurānā Dievs ir norādījis vadlīnijas par Da`wa, kas veido pilnīgu un visaptverošu komplektu, kas iekļauj metodoloģiju, uzvedību un galvenās īpašības, kas nepieciešama tiem, kas veic Da`wa. Viņiem ir jāmācās un jāapgūst šīs īpašības un jāpierāda sevi kā dievbijīgi paklausīgiem Dieva kalpiem. Lai sasniegtu panākumus, ir ļoti svarīgi, lai viņi izmantotu Dieva norādīto metodoloģiju un uzvedību savās Da`wa pūlēs.
Tāpēc ir nepieciešams, lai Da`wa darbojošies indivīdi un grupas veltītu nepieciešamo uzmanību savu personību attīstībai; tādejādi veidojot sevi kā piemērus īstai un patiesai paklausībai Dievam. Viņiem ir jāattīsta ieradums meklēt Dieva palīdzību un piedošanu. Ievērojot pravieša Muhameda (SAW) Sunnu viņu pašu ikdienā, viņiem ir jānodrošina ētiskas uzvedības lieliskus piemērus.
"Patiesi, Dieva sūtnis ir labs piemērs jums, kuri cer uz Dievu un Pēdējo Dievu, un daudz piemin Dievu.” (Kurāns 33:21)
Dievs vadīja Savu pravieti (SAW) cauri viņa Da`wa centieniem un norādīja viņam piemērot Dieva norādītās manieres, kad viņš sniedza Dieva vēsti Mekas ļaudīm, saviem ģimenes locekļiem un citiem. Dievs teica pravietim Muhamedam (SAW):
"Ak Muhammed! Aicini uz sava Kunga ceļu ar gudrību un labu padomu, un disputē ar viņiem labākajā veidā.” (16:125).
Piemērot gudrības pilnu pieeju Da`wa procesā ir atslēga uz panākumiem. Hikma (gudrība) ir Dieva dāvana.
"Viņš piešķir Gudrību kuram vēlas, un kuram Gudrība ir piešķirta, tam patiesi ir piešķirts pārpilns labums. Un neviens neatceras (netver, neapdomā Brīdinājumu) izņemot domājošie." (Kurāns 2:269)
Labas komunikācijas prasmes un pasniegšanas stils, kā arī patīkams runas veids, palīdz veidot Da`wa centienus panākumos. Dievs pavēlēja Mozum (AS) piemērot maigu un liegu pieeju, kad Dievs aizsūtīja Mozu (AS) un viņa brāli Āronu (AS) runāt ar Faraonu.
"Ejiet abi pie Faraona. Patiesi, viņš ir pārkāpis (atļautā) robežas. Un runājiet ar viņu maigi, varbūt viņš pieņems brīdinājumu vai bīsies Dievu." (Kurāns 20:43-44)
Da`wa centienus veiksmīgus padara arī tādu spēju attīstīšana kā
1) sliktu, ļaunu lietu atvairīšana ar labu un
2) ar pacietību izturēt naidīgu reakciju.
"Labs darbs un ļauns darbs nevar būt vienāds. Atvairi ļauno ar to, kas ir labāks. Pēc tam viņš, starp kuru un tevi bija naids, (kļūs) kā tuvs draugs." (Kurāns 41:34)
Pati svarīgākā īpašība Da`wa darbībā ir pacietība un nelokāmība. Pacietība un savaldība dod milzīgu atbalstu saucējam uz Islāmu jebkuros apstākļos. Dievs pavēlēja Savam mīļotajam pravietim (SAW) būt pacietīgam. Saucējam uz Islāmu jābūt savaldīgam sastopot naidīgu reakciju, strīdēšanās vai apvainojumus.
"Un es pacietīgs; patiesi Dievs nepazaudē muhsinu (laba darītāji, labākā veida muslimi) atalgojumu." (Kurāns 11:115)
Kurānā mēs atrodam vairākus piemērus, kuros Dievs pavēl Savam pravietim (SAW) praktizēt pacietību.
"Muhammed! Esi pacietīgs pret to ko viņi saka un ignorē viņus labā veidā." (Kurāns 73:10)
"Un es pacietīgs, Muhammed. Tava pacietība ir tikai no Dieva, un nebēdā par viņiem (nemonoteistiem), un nepārdzīvo par viņu sazvērestībām." (Kurāns 16:127)
"Tāpēc esi pacietīgs, Muhammed, kā bija Stingrās Gribas pravieši (Noass, Ābrahāms, Mozus, Jēzus un Muhammeds pats)." (Kurāns 46:35)
"Patiesi, daudzi pravieši tika noliegti pirms tevis, Muhammed. Bet pacietīgi viņi nesa noliegumu un kaitēšanu līdz Mūsu palīdzība sasniedza viņus. Un neviens nevar izmainīt Dieva vārdus (lēmumus). Patiesi, tevi ir sasniegusi informācija par praviešiem." (Kurāns 6:34)
Saucējam uz Islāmu vienmēr ir jācenšas vērsties pie Dieva, mācīties kā paaugstināt uzticēšanos Viņam un meklēt Viņa palīdzību un aizsardzību. Dievs pavēlēja Savam pravietim (SAW):
"Un ja pie tevis atnāk ļauni čuksti no Sātana, tad meklē patvērumu pie Dieva. Patiesi, Viņš ir Visu Dzirdošais, Visu Zinošais." (Kurāns 7:200)
Pravietis Muhameds (SAW) sacīja: "Muslima situācija ir brīnišķīga. Viņam ir labums visā, un tas ir piemītošs viņam vienīgajam. Ja viņš pieredz ko labu, tad viņš ir pateicīgs, bet ja viņš sastop nelaimi, viņš ir pacietīgs un pakļāvīgs (Dieva gribai) un tas ir labi viņam." (No Muslima autentisko hadīsu krājuma.)
Saucējam uz Islāmu jāattīsta nepieciešamās prasmes, kas palīdzētu viņam veikt savu darbu jebkuros apstākļos, un uzturēt praktisku pieeju skaistā komunikācijā un sludināšanā. Šāda veida pieeja palīdzēs saucējam uz Islāmu kļūt pieejamākam saskarsmē. Naidīgas reakcijas gadījumā, Dievs pieprasa saucējam uz Islāmu mācīties, kā atvairīt slikto, ļauno labākajā iespējamajā veidā. Tādējādi saucējam uz Islāmu jābūt labi sagatavotam un pietiekami pacietīgam, lai stāvētu pretī jebkuram iespējamam ļaunumam un atbildēt labākajā iespējamajā veidā; lai arī sastaptais būtu mēdīšanās, nevajadzīgi strīdi, atteikumi, pretošanās vai nepieņemšana. Tajā pašā laikā saucējam uz Islāmu jādemostrē augstākā morāle un uzvedība gan muslimu, gan nemuslimu sabiedrībām. Pravietis (SAW) teica: "Labākie starp jums ir tie, kuriem ir labākās manieres." (No Bukhari un Muslima hadīsu grāmatām)
Viņš (SAW) arī teica: "Es esmu sūtīts lai paceltu labu uzvedību līdz augstākajai perfekcijai." (Musnad Ahmad)
Saucējam uz Islāmu jārāda augstākais pacietības un pašsavaldīšanās līmenis arī tad, kad uznāk dusmas. Viņam jāmācās aizmirst aizvainojumu un piedot cilvēkiem, kuri pret viņu izturējušies slikti. Vajadzētu arī neaizmirst padomāt par attaisnojumu un pamatojumu šo cilvēku sliktajai uzvedībai pret saucēju uz Islāmu.
"Turi piedošanu un pavēlē labu, un novērsies prom no nejēgām." (Kurāns 7:199)
Šai īpašībai vajadzētu būt par saucēja uz Islāmu personības pastāvīgu sastāvdaļu.
"Un Žēlīgākā (Dieva ticīgie) kalpi ir tie, kuri staigā pa zemi pazemībā un nosvērtībā, un kad nejēgas vēršas pie tiem (ar sliktiem vārdiem), viņi atbild "Miers!"." (Kurāns 25:63)
Saucējam uz Islāmu jārāda laipnība un žēlastība visās viņa darbībās un pūlēs. Pravietis Muhameds (SAW) teica: "Kurš ir bez laipnības un žēlastības, tas ir bez labuma." (Abū Davūd)
Veiksmīgam saucējam uz Islāmu ir jābūt ar pareizajiem ticības uzskatiem. Ticības uzskati liek indivīdam patiesi atzīt Dievu un uztur viņa kontaktu ar Dievu. No saucēja uz Islāmu ir prasīts, lai viņš praktizētu reliģiju patiesi un Dievbijīgi un veiktu visus pienākumus pret Visvareno Dievu un pakārtotu sevi Dieva gribai. Nepieciešams, lai vienīgais nodoms būtu apmierināt Dievu. "Patiesi, darbi ir (vērtēti) pēc nodomiem. Katrs saņem atalgojumu par to, ko viņš iecerēja savā nodomā." sacīja pēdējais pravietis (SAW).
Saucējam uz Islāmu ir jāskatās, lai viņš atturas no jebkā aizliegta. Viņam ir jābūt pilnīgi brīvam no „Rija” (izrādīšanās). Ir jāattīsta 1) nelokāma pārliecība un 2) spēks teikt patiesību bez bailēm, bažām un svārstīšanās. Dieva apzināšanās liks saucējam uz Islāmu būt spēcīgam un pārliecinātam visās viņa pūlēs. Ieradums rezultatīvi kontrolēt dusmas, kaislības, vēlmes un kārdinājumus patiesi palīdz saucējam uz Islāmu, - indivīdam ar stingras, nelokāmas gribasspēku. Abu Hureira ziņoja, ka pravietis (SAW) sacīja: "Stiprs ir nevis tas, kurš var pieveikt pretinieku cīkstoties, bet gan drīzāk tas, kurš sevi kontrolē ceļoties dusmām." (No Bukhārī un Muslim hadīsu krājumiem)
Šo īpašību ieguvums palīdzēs piesaistīt vairāk cilvēku un liks Da`wa centieniem būt efektīvākiem un orientētiem uz panākumiem. Pirms saucējs uz Islāmu nolemj sludināt un mācīt uz Islāmu citus, ir nepieciešams sirsnīgi praktizēt reliģiju.
Visiem, kuri sliecas veikt Da`wa, ir jābūt perfektiem piemēriem, kad teiktais atbilst darītajam, un noteikti izvairīties no tā, ka mēle saka vienu, bet roka dara otru... Dievs saka: "Jūs, kuri tic! Kāpēc jūs sakāt to ko jūs nedarāt? Lielākais pretīgums ir ar Dievu pret to, ka jūs sakāt to ko nedarāt." Kurāns 61:2-3)
Labas komunikācijas prasmes un uzstāšanās stils arī ir noderīgs. Saucējam uz Islāmu ir jāattīsta šīs Dieva norādītās rakstura kvalitātes, ar kurām viņš var būt spējīgs atbrīvot naidu un nīšanu no ļaužu sirdīm un padarīt tos draudzīgus. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi iegūt nepieciešamās zināšanas un apmācību, lai varētu sagatavot loģisku un pārdomātu Da`wa stratēģiju. Ir jābūt zināšanām par vietējiem apstākļiem, auditoriju, sabiedrisko domu un plašsaziņas līdzekļu telpā esošo viedokli. Saucējam uz Islāmu ir jānodrošina precīza un autentiska informācija. Viņam jābūt pietiekami labi sagatavotam un pieredzējušam, lai mācētu savā runā izteiktās domas pamatot ar Kurāna citātiem vai Sunnu. Tas viņam ļoti palīdzēs definēt viņa uzdevumu cilvēkiem.
Kad saucējs uz Islāmu ir apguvis un pilnīgi sapratis Dieva norādīto Da`wa veikšanas metodi, tad diskusiju gadījumā viņš būs spējīgs pārliecināt un apmierinoši atbildēt. Un to viņš būs spējīgs darīt bez kompromisiem ar pamatprincipiem. Ņemot šo vērā, nekad nevajadzētu veikt Da`wa bez pieminētajām īpašībām, kvalitātēm. Jebkura Da`wa aktivitāte bez rūpīgi pārdomātas stratēģijas var vest pie nevajadzīgām diskusijām un strīdiem, un tā radīt aizvainojumu cilvēku jūtās un būt vairāk kaitīga kā noderīga. Pravieša mācītais pieprasa ticības pilniem ticīgajiem vienmēr sargāt individuālo cieņu un godu.
Dieva pravieši (AS) rādīja skaistāko praktisko piemēru, piemērojot Dieva norādīto metodoloģiju saucot citus uz Islāmu. Ciešanas un grūtības nelika viņiem atmest cerības par Dieva apsolīto. Viņi mācīja citus kā praktizēt to unikālo „pacietība & savaldība” kvalitāti, ar kuru Dievs noņem naidu un nīšanu no cilvēku sirdīm un maina naidniekus par tuviem draugiem. Viņu pastāvīgās attiecības ar Visvareno Dievu lika viņiem meklēt patvērumu pie Viņa, kad Sātans radīja kārdinājumus un nekārtības. Dēļ viņu stingrās pārliecības viņi galu galā kļuva par uzvarētājiem.
Apskatīsim divus piemērus no Kurāna, lai redzētu Dieva norādītās metodoloģijas piemērošanu praksē. Dievs ziņoja stāstu par pravieti Noasu (AS), kurš pazemīgi dzīvoja gandrīz tūkstoš gadu, sniedzot Dieva vēsti paša ļaudīm.
"Un patiesi Mēs sūtījām Noasu pie viņa ļaudīm, un viņš bija starp viņiem (veicot Da`wa) tūkstoš gadus bez piecdesmit." (Kurāns 29:14)
Noass (AS) piemēroja vienkāršu Da`wa stilu. Viņš koncentrējās uz savu uzdevumu un bija zinošs par savu atbildību:
"Patiesi, Mēs sūtījām Noasu pie viņa ļaudīm un viņš teica: Mani ļaudis, pielūdziet un paklausiet Dievu. Jums nav cita pielūgsmes objekta kā Viņš. Es baidos par mocībām Lielajā (Tiesas) Dienā jums." (Kurāns 7:59)
Viņa ļaudis mēdījās par viņu un pazemoja viņu. Viņš saņēma naidīgu reakciju un tika apvainots, ka pats ir kļūdā un nejēgā.
"Viņa laužu vadoņi teica: "Patiesi, mēs redzam tevi droši nomaldījušos." (Kurāns 7:60)
Pravietis Noass (AS) ievēroja Dieva norādītās instrukcijas un veidoja atbildi uz Hikma (Gudrība) un skaistu sludināšanu. Atbildot tiem, viņš bija ļoti pieklājīgs un rādīja savaldību. Viņš mīlēja vienkāršumu un labākajā iespējamajā veidā izvēlējās atbildēt uz ļauno un slikto.
Noass (AS) teica: "Mani ļaudis! Es neesmu maldos. Esmu Vēstnesis no Cilvēces Kunga." (7:61)
Viņš izskaidroja savu misiju un informēja viņus par viņa atbildību sniegt Dieva vēsti. Viņš neraisīja nevajadzīgu strīdu.
"Es nododu jums vēstis no mana Kunga un dodu patiesu padomu. Un es zinu no Dieva ko jūs nezināt." (Kurāns 7:62)
Ir otrs skaists piemērs, - no pravieša Hūda (Bībelē neminēts aizvēsturisks pravietis Arābijas pussalas dienvidos - tulkotāja piezīme) stāsta.
"Un Āda ļaudīm mēs sūtījām viņu brāli Hūdu. Viņš teica: Mani ļaudis, pielūdziet un paklausiet (tikai) Dievu. Jums nav (tiesību pielūgt un paklausīt) ko citu no pielūgsmes objektiem. Vai jūs nebīsieties Dievu?" (Kurāns 7:65)
Dzirdot to, viņa ļaudis apvainoja viņu muļķībā un nosauca par meli.
"Viņa tautas neticīgo līderi teica: Patiesi, mēs redzam tevi muļķībā, un patiesi domājam, ka esi no meļiem." (Kurāns 7:66)
Pret šiem apvainojumiem un apsūdzībām viņš bija nelokāms un rādīja sevi kā perfektu piemēru pacietībai un savaldībai. Viņš atbildēja uz šiem apvainojumiem un apsūdzībām ar skaistu sludināšanu, bija vienkāršs un koncentrējās uz galveno. Viņš neizvēlējās uz sliktu atbildēt ar to pašu un Viņa atbilde rādīja, ka „labais un sliktais nevar būt vienādi”.
"Hūds teica: "Mani ļaudis! Nav muļķības manī, bet gan esmu Vēstnesis no Cilvēces Kunga." (Kurāns 7:67)
Tad viņš izskaidroja savu misiju: "Es nododu jums vēstis no mana Kunga un esmu jums uzticams padomdevējs." (Kurāns 7:68)
Mums ir vēl piemērs pravieša Šuaiba (AS) stāstā. (Šuaibs bija pravietis Sinajas pussalas pilsētā, kuras ļaudis nebija monoteisti un krāpās tirdzniecībā. - tulkotāja piezīme) Kad viņš aicināja klausīties Dieva vēsti un sāka runāt, ļaudis uzbruka viņa raksturam un sarkastiski mēdījās par Šuaibu kā par „vienīgo pareizi domājošo indivīdu".
"Viņi teica: Šuaib! Vai tava lūgšana pavēl mums pamest ko mūsu tēvi mēdza pielūgt? Vai lai mēs pametam to, kas mums tīk mūsu īpašumos? Patiesi, tu esi pacietīgais, pareizi domājošais! (Sarkasms.)" (Kurāns 11:87)
Viņš neatcirta ļaudīm ar sarkasmu par viņiem pašiem, jo apzinājās savu misiju un atbildību. Būdams pilnīgi zinošs par viņu darbību, viņš centās izskaidrot pareizo veidu pielūgt Dievu un vest tos uz pareizā ceļa... Viņš rādīja apbrīnojamu pacietību un diženu raksturu. Lai norādītu uz aicināto, viņš savā praksē rādīja, ka teiktajam un darītajam ir jāsakrīt.
"Viņš teica: Mani ļaudis! Sakiet man, ja man būtu skaidrs pierādījums no mana Kunga un Viņš man dotu iztiku no Viņa Paša (vai tad es to sabojātu ar nelikumīgi iegūtu naudu?)... Es nevēlos, pretēji jums, to ko es aizliedzu jums." (Kurāns 11:88)
Viņš informēja ļaudis par savu personisko pieeju un metodi attiecībā uz Da`wa centieniem.
Viņa atbilde rāda, ka viņš zināja cik ļoti nepieciešama ir Dieva palīdzība un atbalsts viņa uzdevuma veikšanai. Mēs zinām, ka panākumi sludināšanā nāk tikai ar Dieva žēlastību un līdzcietību.
"Es vēlos tikai jūsu uzlabošanos līdz lieliskumam. Mans panākums tikai no Dieva. Uz Viņu es paļaujos un Viņam nožēloju." (Kurāns 11:88)
Pravieša Ibrahīma (Ābrahams) (AS) stāstā mēs varam atzīmēt, ka viņš piemēroja pārdomātu un loģisku pieeju sarunās ar ļaudīm. Viņš bija vienkāršs un koncentrējās uz galveno. Viņš vēlējās lai ļaudis patiešām padomā un izmanto prātu, lai saprastu ko viņi pielūdz. Viņš izskaidroja domu par „Valdnieka” principu, ka Dievam ir absolūta vara pār visu un Dievs visu uztur un kontrolē visā Visumā. Tāpēc nekas cits nav pielūgsmes vērts, kā vien Dievs. Savā sludināšanā Ibrahīms (AS) izaicināja viņa ļaužu „valdniecības” principu un teica viņiem, ka tikai Dievs ir vienīgais un absolūtais Uzturētājs. Viņš viņiem izskaidroja arī pēcnāves dzīvi.
"Un (atceries) Ābrahamu, kad viņš teica saviem ļaudīm: Pielūdziet un paklausiet tikai Dievu. Un bīstieties Viņu! Tas jums labāk ja jūs zinātu. Bez Dieva jūs pielūdzat elkus un jūs izgudrojat nepatiesības. Patiesi, tie, kurus jūs pielūdzat blakus Dievam, nedod jums iztiku. Tāpēc meklējiet iztiku tikai no Dieva, un pielūdziet un paklausiet tikai Viņu, un esiet pateicīgi Viņam. Un pie Viņa jūs tiksiet atgriezti." (Kurāns 29:16-17)
Tālāk lasāmais atgadījums notika, kad tika rakstīts Hudeibijas līgums starp pravieti Muhamedu (SAW) un Mekas pagānu pārstāvjiem:
"Kad pamiera līgums tika sākts rakstīt, Alī ibn Abī Tōlibs, kurš bija līguma teksta rakstītājs, sāka ar vārdiem: Bismillāh-ir-Rahmān-ir-Rahīm (Žēlīgākā, Žēlojošā Dieva vārdā). Bet Mekas līderi kā Suheils ibn Amrs norādīja, ka viņš nezina (noliedz) Ar-Rahmān un tāpēc jābūt tradicionālā "Bismika-Allāhumma" (Tavā vārdā, Dievs!). Muslimi nemierīgi kurnēja, bet pravietis Muhammeds piekrita izmaiņām tekstā. Tālāk kad viņš diktēja: "Šis (pamiera līguma punkti) ir kam piekrituši Muhammeds, Dieva pravietis, un Suheils ibn Amrs." Un atkal Suheils protestēja: "Ja mēs atzītu, ka tu esi Dieva pravietis, mēs tevi nebūtu padzinuši no svētās Mājas (Svētnīca Mekā), un nebūtu karojuši ar tevi. Raksti savu vārdu un sava tēva vārdu." Muslimi kļuva neapmierināti tāpat kā iepriekš un atsacījās piekrist izmaiņai. Savukārt pravietis, dēļ lielāka labuma Islāmam, neņēma vērā tādu maznozīmīgu detaļu (kā statusi pamiera līguma tekstā). Viņš palūdza Alī parādīt kurā vietā ir tekstā rakstīts "Dieva pravietis" un izdzēsa to vietu. Un tad diktēja: "Muhammeds, Abdullāh dēls."" (No "Zīmogotais Nektārs" ("Sealed Nectar" 343. lapa angļu valodas izdevumā.)
Iepriekšminētais atgadījums ir brīnišķīgs piemērs lai pierādītu, ka Dā`ī ilā-Allāh (tas, kurš sauc pie Dieva), pravietim Muhamedam (SAW) ne tikai piemita, bet viņš rādīja arī praksē Dieva norādītās sludināšanai nepieciešamās īpašības un prasmes. Tā viņš bija spējīgs atrisināt visdelikātākās situācijas, lai apmierināti būtu visi. Viņš piemēroja loģisku, gudrības pilnu, pieeju. (..) Viņš rādīja, ka pacietība un nesatricināmība, kā arī labas saskarsmes prasmes ir sludināšanas panākumu stūrakmens.
Ja saucējs uz Islāmu ievēro Dieva norādītās vadlīnijas un piemēro Kurānā redzamo praviešu manieres, tad Dievs garantē viņam panākumus jebkādos apstākļos un dara viņa pūles rezultatīvas.* Mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka Dievs vienmēr palīdz tiem, kuri palīdz Viņa lietai.
Piezīmes:
* Tas, vai indivīds pieņems Islāmu, nav atkarīgs no saucēja uz Islāmu. Saucējs uz Islāmu piedāvā Islāmu, labākā vai sliktākā veidā. Tas, vai indivīdam radīsies ticība, ir atkarīgs no tā, vai Dievs viņam to iedos. Bet Dievs iedod šo ticību, vērtējot pašu indivīdu.
(Divine Methodology of Dawah)